Izglītība kā sociālais institūts

Izglītības vēsture
Izglītības statuss sociālajā realitātē cilvēces vēsturiskajā attīstībā ir būtiski mainījies. Pirmatnējā sabiedrībā pat ir grūti atpazīt izglītības institūtu funkcionēšanu, jo nepieciešamās praktiskās un empīriskās zināšanas galvenokārt tiek iegūtas, bērnam un pusaudzim līdzdarbojoties ģimenes vai visas kopienas aktivitātēs. Arī vēl ilgi pēc tam izglītības oficiālā sistēma nepretendēja uz plāši izplatītu ietekmi socializācijas procesā. Gan agrajos viduslaikos, gan vēlajos viduslaikos, tāpat kapitālisma sākumposmā zināšanu ieguve profesionālās izglītības institūcijās aptvēra tikai nelielu sabiedrības daļu. Izglītības pieejamība pavēra niecīgas sociālās mobiliātes iespējas augšupejošā aspektā.
Pirmās mācību iestādes Latvijas teritorijā radās 13.gadsimtā un tās nodibināja vācu katoļu garīdznieki, pārsvarā tajās mācījās fācu feodāļu bērni un tur sagatavoja garīdzniekus. Neoficiāli skolas varēja iedalīt – turīgo bērnu skolas, zemnieku skolas, zēnu un meiteņu skolas. Vēlāk tika izveidotas baznīcu draudzes skolas, pagastskolas, tautas skolas. Zemnieku bērni pārsvarā lasītprasmi un rakstītprasmi apguva mājmācībā, jo zemniekiem domāto skolu skaits bija niecīgs. Draudzes skolas pārsvarā atradās pilsētās, kā dēļ zemnieku bērniem tās bija grūti sasniedzamas. Sākotnēji lielākas iespējas izglītoties bija augtāku sociālo slāņu jeb priviliģētajai sabiedrībai. Gadsimtiem mijoties, nepieciešamība pēc izglītības strauji sāka pieaugt, kā rezultātā sāka attīstīties izglītības sistēma un izveidojās aizvien jaunas un jaunas skolas, nodibinājās pirmās ģimnāzijas un universitātes. Universitāšu darbība īstenojās sava laika intelektuālās elites ietvaros.
…