Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
12,99
Ietaupījums:
1,82 (14%)
Cena ar atlaidi*:
11,17
Pirkt
Identifikators:831818
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 07.09.2006.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Akadēmiskais
Literatūras saraksts: 79 vienības
Atsauces: Ir
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  Priekšvārds    5
  Ievads    7
1.  Problēmas nostādne – situācija pasaulē, eiropā, postsocvalstīs    13
1.1.  Globalizācija, straujā tehnoloģiju attīstība, inovāciju un augsto tehnoloģiju loma    13
1.2.  Inovāciju jēdziena un ar inovācijām saistīto jēdzienu skaidrojums    16
1.3.  Sekmīgas attīstības modeļi    43
1.4.  Eiropas “inovāciju paradokss”    58
1.5.  Postsociālisma valstīs: vilcināšanās ar inovatīvās darbības uzsākšanu    68
2.  Valsts inovatīvās attīstības politikas izveides pamatprincipi    70
2.1.  Prioritāšu jautājums    70
2.2.  Sektoriālās prioritātes    71
2.3.  Valsts zinātnes un tehnoloģiju politikas pamatprincipi un prioritātes    72
2.5.  Valsts intervences mehānismi    89
2.6.  NIS un VIAP administrēšana un menedžēšana    97
2.7.  Pārdomas un secinājumi Latvijai    99
3.  Latvijas nacionālās inovāciju sistēmas vājās un stiprās puses    102
3.1.  Latvijas tautsaimniecības izvērtējums    102
3.2.  Vēl daži šķēršļi inovāciju ceļā    113
4.  Kopsavilkums un secinājumi    197
4.1.  Situācija pasaulē un Eiropā    197
4.2.  Situācija Latvijā    197
  Literatūra    199
  Saīsinājumi    203
Darba fragmentsAizvērt

Inovācijas ir jēdziens, ko bieži lieto gan politiķi un ekonomisti, gan uzņēmēji. Ar inovācijām saistītas lielas cerības, tās uzskata par drošu attīstības dzinējspēku, tāpēc tām veltītas programmas un projekti. Novērojumi liecina, ka valstīs, kurās inovācijām un to ieviešanai tautsaimniecībā ir radīti piemēroti apstākļi, ekonomiskā attīstība ir sekmīgāka. Arī Latvijas stratēģiskās attīstības plānos tiek plaši pielietoti tādi jēdzieni, kā “jaunā ekonomika”, “uz zināšanām balstīta ekonomika”, “inovatīvā ekonomika”.
Kaut gan jēdziens “inovācijas” tiek plaši lietots, tas ne vienmēr ir pareizi saprasts. Uzņēmēju aptaujas liecina, ka visnepieciešamākā informācija ir jēdziena “inovācijas” skaidrojums. Daudz dzirdējuši par inovāciju nozīmi attīstībā, uzņēmēji tomēr nespēj ieraudzīt inovāciju esamību, iespējamību un nepieciešamību savā uzņēmumā. Par inovatīvu tiek uzskatīts viss, kas liekas jauns, salīdzinot ar iepriekšējo. Inovāciju cena un ieguldītā kapitāla atdeves efektivitāte reti tiek vērtēta globālā un ilgtspējīgas attīstības aspektā, tāpēc inovitātes efekts ir īslaicīgs, inovāciju izmaksas – neattaisnoti augstas.
Inovāciju teorētiskā izpēte ir jauns pētniecības lauks, un tas rada problēmas apmācībā, sevišķi augstākajā izglītībā. Jēdzienu loks, ko aptver inovācijas, ir plašs, terminu definīcijas dažādas. Tā kā pats pētniecības objekts – “inovācijas” nav līdz galam izprasts, arī terminu definīcijas joprojām nav pilnīgas. Papildus tam, inovāciju terminoloģija latviešu valodā ir jauna, tāpēc tiek pielietoti internacionālismi un vienkāršoti nosaukumi.
Šajā grāmatā inovācijas iegūst seju un formu. Grāmatas autors apkopojis plašu informāciju par inovāciju būtību, izpausmēm, nosacījumiem un ietekmi uz cilvēku dzīvi, un bagātinājis to ar saviem spriedumiem un vērtējumiem. Grāmatā sniegts pilnīgs inovāciju terminu saraksts un skaidrojums, sīki aprakstīta inovāciju nozīme un ēnas puses. Autors iepazīstina ar piemēriem, kas raksturo attieksmi pret inovācijām labklājības valstīs, raksturo šajās valstīs piekoptās zinātnes, pētniecības un tehnoloģiju attīstības politikas un valsts atbalsta mehānismus. Autora vērtējumā netrūkst arī pamatoti kritisku piezīmju, kas lieti noder, izstrādājot perspektīvās attīstības stratēģijas Latvijā.
Lielu uzmanību autors velta valsts inovatīvās attīstības politikas būtības un nosacījumu skaidrojumam. Grāmatā analizētas Latvijas nacionālās inovāciju sistēmas vājās un stiprās puses, augstākās izglītības, zinātnes un pētniecības attīstība, sniegti ieteikumi inovatīvās darbības uzlabošanai. Autors uzsver, ka lai ieviestu tā saucamo “jaunās ekonomikas” modeli, nepietiek ar vēlmi, bet tam jārada arī nosacījumi. Autora analīze liecina, ka šāda modeļa ieviešanu Latvijā apgrūtinās gan problēmas augstākās izglītības sistēmā, gan nepietiekami finansētā pētniecība.
Grāmatā netrūkst interesantu un noderīgu piemēru, statistikas datu un secinājumu. Tā būs derīga lektoriem un studentiem, valsts darbiniekiem un uzņēmējiem, visiem, kas vēlas iepazīt mūsdienu interesantāko parādību – inovācijas, un interesējas par “jaunās ekonomikas” ieviešanas iespējām un nosacījumiem.
Mūsdienu pasaules attīstības procesus bieži raksturo ar vārdiem: globalizācija, globālā ekonomika, jaunā ekonomika, postkapitālistiskā sabiedrība, uz zināšanām bāzēta ekonomika (knowledge based economy), uz mācīšanos bāzēta ekonomika (learning economy), inovācijas un Nacionālā inovāciju sistēma (NIS), informācijas sabiedrība (e-ekonomika, e-demokrātija, e-sabiedrība, e-valdība), zināšanu menedžments, augstās tehnoloģijas (a-t), kā arī ar terminiem, kuriem īsti latvisks tulkojums vēl nav piemeklēts, piemēram: network(-ing), spin-off u.tml. Saka arī, ka tagad iestājusies zinātņietilpīgo industriju ēra, augsto tehnoloģiju laikmets, inovāciju laikmets. Tiek lietoti jēdzieni “inovatīva ekonomika, “intelektintensīva ekonomika”. Runā, ka klasiskais biznesa plānošanas laiks ir garām, tā vietā nāk zināšanu-inovāciju stratēģija. Apgalvo, ka 21. gadsimtā inovācijas top par galveno tautsaimniecības attīstības virzītājspēku, ka nākotne piederēs inovatīviem cilvēkiem, t.i., cilvēkiem, kuri būs apveltīti ar intuīciju, fantāziju un iztēli, ar tieksmi uz piedzīvojumiem, ar spēju riskēt. Mūsdienās inovācijas gatavojas kļūt par nozīmīgāko ekonomiskās attīstības faktoru, nobīdot otrajā plānā investīcijas.
Pašreizējais laikmets, kas iezīmējas ar personālo datoru un Internet tīkla straujo attīstību un ienākšanu sabiedrības dzīvē, tiek saukts par informācijas laikmetu (information age). Pēc būtības tas ir starpposms starp industriālo laikmetu (industrial age) un zināšanu un inovāciju laikmetu (knowledge and innovation age), kurā sāk ieiet pasaule [Drucker, 1994]. Protams, zināšanas ir bijušas vajadzīgas pat akmens un bronzas laikmetā, taču tieši informācijas laikmetam raksturīgās straujās izmaiņas informācijas pieejamībā un citu augsto tehnoloģiju straujā attīstība un to ietekme uz dzīves dažādām sfērām nosaka, ka zināšanas sāk kļūt par galveno stratēģisko resursu, padarot par otršķirīgiem (nepieciešamiem, bet ne pietiekamiem) tradicionālos resursus: zemi, darbaspēku, kapitālu. Laikmeta īpatnības ir revolucionāri mainījušas uzsvarus tautsaimniecības organizācijā un vadībā (management). To var raksturot ar šādu shēmu: industriālā revolūcija (18. un 19. gs.)  produktivitātes revolūcija (20. gs. līdz Otrajam pasaules karam)  biznesa (naudas) vadības revolūcija (20. gs. pēc Otrā pasaules kara)  zināšanu vadības revolūcija (21. gs) [Drucker, 1994]. Runājot par informātikas nozīmīgumu un evolūciju, to attiecības bieži vien ilustrē arī ar šādu shēmu: mehānikas ēra (19. gs. un 20. gs. pirmā puse) informātikas ēra (20. gs. otrā puse) infonautikas ēra (21. gs. tiek prognozēta jaunas nozares infonautikas izveidošanās uz informātikas, nanotehnoloģiju un biotehnoloģiju bāzes) [Drucker, 1994; Janszen, 2000].
Lielāko daļu pasaules valstu uz 21. gs. sliekšņa var nosacīti sadalīt divās grupās:
1)valstis, kuras visu pasaules valstu starpā, vērtējot pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju, labklājības hierarhijā atrodas kādā nosacīti “iecementētā” stāvoklī (hierarhijas abos galējos punktos):
labklājības valstis – ASV, Vācija, Francija, Anglija, Kanāda un citas, kas sasniegušas labklājību ilgstošas demokrātiskas attīstības, izdevīga ģeogrāfiskā stāvokļa, bagātīgu dabas resursu, veiksmīgas ģeopolitikas un citu labvēlīgu faktoru ietekmē. Šīs valstis ir bagātas, un globalizācija to labklājību iespaidos visai maz,
izteikti nabadzīgas valstis Āfrikā un Latīņamerikā, kuras tāpat visai maz varētu ietekmēt globālie procesi, jo tās nespēs uzlabot savas nabadzības pozīcijas, paceļoties augstāk pa labklājības hierarhijas pakāpieniem;
2)valstis ar vidēju labklājības līmeni kādā nosacīti labilā stāvoklī, kurām vēl zināmu laiku ir dota iespēja mainīt savu novietojumu pasaules labklājības hierarhijā (pacelties augstāk, izmantojot globalizācijas, augsto tehnoloģiju un inovāciju sniegtās iespējas, vai noslīdēt zemāk, to nespējot):
valstis Latīņamerikā un Dienvidaustrumāzijā, kuras 20. gadsimta otrajā pusē atbrīvojās no koloniālā jūga, ieguva neatkarību un uzsāka attīstību it kā vienādos apstākļos, bet pusgadsimtu vēlāk izrādījās novietojušās atšķirīgās ekonomiskās attīstības pozīcijās: atbilstoši attīstības gaitai vienas mēdz dēvēt par “bruņurupučiem” (dažas Latīņamerikas valstis), bet citas – par “tīģeriem” (Honkonga, Dienvidkoreja, Singapūra, Taivāna),
valstis, kuras “izrāvušās” no sociālistisko valstu bloka (pie tādām pieder arī Latvija), vai kurām vēl ir iespēja to izdarīt (piemēram, Ķīna un Kuba).
Par “bruņurupučiem” mēdz saukt Latīņamerikas valstis, kuras pēckara periodā atradās līdzīgos apstākļos kā “tīģeri” un sākotnēji piekopa apmēram tādu pašu attīstības stratēģiju – rūpniecības attīstību importa aizvietošanai (import substitution industrialization), taču tālākā attīstībā atpalika. Atpalicības cēlonis bija izvēlētā stratēģija. “Bruņurupuči” īstenoja pašmāju saimnieciskās darbības prioritarizācijas un protekcionisma principus [Luttwak, 1999; Snooks, 2000]. “Bruņurupuču” valdošās elites monopolizēja valsts tautsaimniecību, balstīja to uz dabas resursu un cilvēkresursu ietilpīgām ražošanas nozarēm (kā arī darbojās pēc principa – “labāk pelnīt ar iznomāšanu nekā ar uzņēmējdarbību“1 [Snooks, 2000, 67.lpp.]). Turpretim “tīģervalstis” savu darbību balstīja uz zinātņietilpīgo, inovāciju intensīvo, augsto tehnoloģiju industriju ieviešanu, vispusīgu starptautisko sadarbību un konkurences veicināšanu, tā panākot strauju attīstību.
Eiropā augstus attīstības tempus uzrāda Īrija, kuru tāpēc mēdz saukt par “ķeltu tīģeri”.
“Tīģervalstu brīnumu” uzskata par inovāciju nopelnu. “Tīģervalstis”, atšķirībā no “bruņurupučiem”, ir “piekopušas” inovāciju politiku.
Arī skaidrojot Eiropas valstu attīstības tempu atpalicību no ASV, Japānas un Dienvidaustrumāzijas “tīģeriem”, runā par Eiropas “inovāciju paradoksu” vai “inovāciju deficītu”. Pēdējais, īsi izsakoties, nozīmē to, ka ES valstis, vērtējot pēc zinātnes potenciālu raksturojošiem rādītājiem (piemēram, izglītības un zinātnes finansējuma apjoma, zinātnisko publikāciju, Nobela prēmijas laureātu, doktoru un augstāko izglītību ieguvušo skaita u.tml.) uzrāda pat labākus rezultātus nekā ASV, Japāna un Dienvidautsrumāzijas “tīģervalstis”, bet, neskatoties uz to, ES produktivitāte ir vismaz 1,5 reizes zemāka nekā ASV, tai ir negatīva tirdzniecības bilance ar ASV. Tātad Eiropa ir salīdzinoši vāja inovāciju, t.i., zināšanu komercializācijas “frontē”.
Kas tad īsti ir inovācijas? Kā inovācijas “strādā”? Kāpēc ekonomiskās teorijas, līdz šim iztikušas bez inovācijas jēdziena ietveršanas, tagad spiestas to ieviest, un tomēr nespēj ticami izskaidrot pašreizējos ekonomiskos procesus pasaulē?
Globalizācija un inovāciju faktori ekonomistiem snieguši vairākas ekonomiskām teorijām grūti pakļaujamas patiesības un atziņas, atklājuši agrāk nepamanītus fenomenus kā izpētes objektus, piemēram, [Drucker, 1994; Janszen, 2000; Samuelson, Nordhaus, 1995; Luttwak, 1999; Thurow, 1996; Dent, 1998; Snooks, 2000]:
darbaspēks, kas nav moderni tehnoloģiski izglītots, no resursiem kļūst par apgrūtinājumu – par sociālas spriedzes un politisku konfliktu avotu;
valsts investīcijas izglītībā dod divas reizes lielāku atdevi nekā tieši ražotnēs un iekārtās ieguldītie līdzekļi;
problemātiska ir kļuvusi informācijas tehnoloģiju (IT) produktivitāte (šajā sakarībā runā par “IT produktivitātes paradoksu”);
tālredzīgāk un produktīvāk ir augsto tehnoloģiju industrijas atbalstīt nevis ar subsīdijām, tas ir, – tiešu valsts intervenci, – bet ar valsts netiešās intervences mehānismiem, veidojot valsts intelektuālo kapitālu [Stewart, Brealey, 1998];
plānošana 2 – 5 gadus uz priekšu, kā tas notiek lielākajā daļā privāto uzņēmumu, no ilgtermiņa attīstības viedokļa ir nepietiekama – ilgtermiņa attīstības problēmas valstī ir jārisina ar valsts zinātnes un tehnikas attīstības ilglaicīgu programmu palīdzību;
globālā skatījumā nopietns drauds ilgtspējīgai attīstībai ir megakorporāciju ietekmes palielināšanās, kas nozīmē konkurences eroziju.
Analizējot pasaules ekonomiskās attīstības cikliskās kopsakarības, ekonomisti [Thurow, 1996; Dent, 1998] pauž viedokli, ka attīstībai labvēlīga situācija pasaulē būs vēl ne ilgāk kā nākošos 10 – 20 gadus. Tik ilgi vēl pastāvēs globalizācijas un augsto tehnoloģiju straujās attīstības izraisītais labilais stāvoklis, kas ir izdevīgs “gudrām valstīm” ar tālredzīgu politiku. Prognozē, ka pēc tam pasaulē iestāsies “iecementēts” stāvoklis valstu un lielo megakorporāciju vidū. Vēl vairāk: saskaņā ar tagad visai atzīto “astoņdesmit gadu krīžu ciklu teoriju” jauna Lielā Depresija (Great Depression) varētu iestāties jau ap 2010. gadu, jo iepriekšējā globālā krīze sākās 1929. gadā [Dent, 1998]. Jaunās krīzes dēļ valstis, kuras nebūs spējušas izmantot zinātnes un tehnikas sasniegumus, inovāciju un globalizācijas sniegtās iespējas, labākajā gadījumā apstāsies savā attīstībā, bet sliktākajā – tiks iegrūstas ilgstošā ekonomiskajā lejupslīdē. Ņemot vērā, ka kapitālisms iegājis nežēlīgas konkurences un neprognozējamības posmā (to mēdz dēvēt par turbulento jeb postkapitālismu), speciālistu vidū ir izplatīts viedoklis, ka inovācijas indivīdam, firmai un valstij kļūst par izdzīvošanas galveno nosacījumu. Burtiski tulkojot, sauklis skan “inovē vai ej bojā” 1.
Tātad, inovatīva attīstība ir tāda, kas ļauj produktīvi izmantot globalizācijas sniegtās iespējas un izvairīties no draudiem, kas ar to saistīti.…

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −4,74 €
Materiālu komplekts Nr. 1191725
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Inovācijas pasaulē, Eiropā un Latvijā”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/831818

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties