Mūsdienās inflācija ir viena no nopietnākajām makroekonomikas teorētiskajām un arī praktiskajām problēmām, ar kuru nākas saskarties dažādu valstu valdībām un risināt to. Tā kā Latvijas ekonomika ir pārgājusi uz tirgus saimniecību, tad arī mums nākas rēķināties ar šo mūsdienu vispārējo ekonomisko problēmu, kas tāpat kā bezdarbs jūtami ietekmē daudzu cilvēku dzīves līmeni. Bet kamēr bezdarba sekas skar noteiktas iedzīvotāju grupas, inflācija ar savu darbību ietekmē ikvienu. Centralizētajā plānveida ekonomikā inflācijas procesi tika apslāpēti un slēpti. Tos bez speciālas analīzes bija grūti konstatēt, tāpēc lielākā iedzīvotāju daļa inflācijai un bezdarbam nebija ne psiholoģiski, ne materiāli sagatavota. Stingrā monetārā politika, ko ieturēja Latvijas Banka, sekmēja inflācijas tempu samazināšanos un stabilizāciju. Inflācijas ierobežošana rada stabilitātes un drošības izjūtu. Tiek atgūta uzticība nacionālajai valūtai.
Lai gan inflācija ir naudas apgrozības un emisijas problēma, tās cēloņi meklējami gan ražošanas, gan apgrozības sfērā. Cenu pieaugums un naudas vērtības samazināšanās bija vērojamam arī pastāvot zelta standartam, tomēr tad naudas vērtības stabilizācija kopumā bija nodrošināta. Zelta standartu pakāpeniski atceļot visās valstīs pēc Pirmā pasaules kara inflācija kļuva par tipisku parādību. Visvairāk cieta Vācija, kur inflācija pieņēma hiperinflācijas apmērus, tas bija saistīts ar Vācijas zaudēšanu karā un lielajām reparācijām, ko pieprasīja citas valstis. Arī Argentīna visus astoņdesmitos gadus bija spilgts inflācijas piemērs.…
