Šeit svarīgi pieminēt, ka kapakmens ir Latvijas kontūras formā, kas simbolizē saikni ar dzimteni un ilgas pēc tās dzīves laikā.
Ja varones mirstīgajām atliekām nav lemts atdusēties dzimtās zemes klēpī, tad par viņas ilgām pēc dzimtenes un mājām, par garīgo saikni ar to mēmi atgādinās šī piemiņas zīme.
Lai arī romāns „Aiz septītā tilta” izskan traģiski, I.Šķipsna to uzskatījusi kā vienīgo iespēju, lai sašķelto Edītes-Solvītas personību atgrieztu vienā veselumā. Caur romāna galveno tēlu sašķeltību autore centās parādīt trimdinieku dzīves tumšo pusi, par niederēšanos, par nespēju iedzīvoties svešā vietā, neierastā kultūras vidē un cilvēku sabiedrībā.
Tas ir jautājums par harmonisku iekļaušanos jaunajā ikdienas dzīvē, reizē nezaudējot, bet gan saglabājot un tālāk attīstot savu nacionālo un arī individuālo identitāti.
It kā nenozīmīga persona romānā ir Solvītas vīrs Džeralds- īpatnis, kurš, dzīves likstu un draudošā akluma vajāts, atstājis civilizēto pasauli un jau vairākus gadus mitinās zem klajas debess Teksasas dienvidu kaktusu brikšņos un ceļ māju no krāsainiem akmens bluķiem. Kad pēkšņi rodas vajadzība šo cilvēku atrast, jo smagu pārdzīvojumu rezultātā. Triekas ķerts, uz nāves gultas guļ viņa tēvs, izrādās, ka Edītei vienīgajai varētu būt zināms, kur un kā Džeraldu atrast, jo tieši tur pirms gadiem liktenīgi gājis bojā viņas draugs Persijs. Nāves tuvums, kas virmo gaisā, piespiež Edīti nomest savu ledaino vienaldzības čaulu un kļūt par aktīvu darbības cilvēku. Brauciens pēc Džeralda izrādās liktenīgs, aiz septītā tilta, iebraukusi nepareizajā ceļa pusē, Edīte nositas.
…
