Latvijā ik gadus tiek radīti apmēram 600 000 – 700 000 tonnu cieto sadzīves atkritumu. Apmēram 30 % no tiem veido izlietotais iepakojums. Kā uzskata eksperti, tuvākajos gados atkritumu apjoms objektīvi palielināsies līdz ar valsts ekonomikas attīstību un iedzīvotāju labklājības un pirktspējas uzlabošanos. Speciālisti prognozē, ka 2010. gadā valstī saražotais atkritumu daudzums (gadā) palielināsies no 616 000 līdz 900 000 tonnu robežās, attiecīgi izlietotais iepakojums būs 185 000 – 270 000 tonnas [3].
No 2000. līdz 2005. gadam Latvijā ir veikta atkritumu jomas likumdošanas harmonizācija atbilstoši Eiropas Savienības vides likumdošanas prasībām. Vienlaikus šajā laikā ir praktiski uzsākta izlietotā iepakojuma materiālu otrreizējās apsaimniekošanas sistēmas ieviešana Latvijā. 2002. gadā ir stājies spēkā Iepakojuma likums (pieņemts 20.12.2001.; spēkā stājies 01.07.2002. ar grozījumiem, kas pieņemti līdz 2005. gada 21. aprīlim) kā arī papildinošie Ministru kabineta noteikumi, kuri regulē izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu.
Lai īstenotu šo mērķi praksē ir nepieciešams realizēt sekojošus nosacījumus [2]:
nodrošināt brīvprātīgas vienošanās principu ieviešanu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā;
sekmēt iepakojuma atkārtotu lietošanu;
veicināt iepakojuma materiālietilpības samazināšanu, bet nemainot nedz paredzētās, nedz pašreizējās tā funkcijas;
veicināt un nodrošināt izlietotā iepakojuma reģenerāciju.
Vides ministrija no 2010.gada mūsu valstī plāno ieviest tā saukto depozīta sistēmu. Šī iecere ir attiecināma uz trīs būtisku sadzīves atkritumu veidu — plastmasas, stikla un skārda iepakojumu — apsaimniekošanu un nozīmē to, ka ikviens iedzīvotājs varēs izlietoto pudeli nodot, saņemot par to naudu.
Diemžēl līdz šim masu saziņas līdzekļos par depozīta sistēmu pārsvarā atspoguļoti visai pretrunīgi un pat maldinoši viedokļi, kas pārstāv industrijas grupējumus, bet ignorē pašu galveno — sabiedrības intereses.
Autore šo darba tematu ir izvēlējusies, vadoties gan no sabiedrības intereses puses, gan no personiskiem ikdienas apsvērumiem. Vērojot dzīves vietā izvietotos konteinerus, kuru skats (regulāri pārpildīti, ar fiziskiem defektiem u.c.) liecina par nesakārtotu un neattīstītu sistēmu. Darba mērķis ir izpētīt kā pašreiz valstī darbojas izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēma un kāda perspektīva ir izlietotā iepakojuma depozīta sistēmai
Izvirzītā mērķa sasniegšanai autore sev izvirzījusi šādus uzdevumus:
pamatojoties uz speciālo literatūru, izzināt iepakojuma klasifikāciju pēc tā izmantošanas veida;
izpētīt, vai izlietotā iepakojuma apsaimniekošana atbilst Latvijas Republikas likumdošanā un citos normatīvajos dokumentos noteiktajām prasībām;
apzināt pašreizējo situāciju izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas organizēšanā, atklājot tās stiprās un vājas puses;
sniegt ieskatu iepakojuma depozīta sistēmas ekonomiskajos un konkurētspējas aspektos;
sagatavot secinājumus un priekšlikumus par izlietotā iepakojuma efektīvāku apsaimniekošanu un depozīta sistēmas ieviešanu.
Darbs sastāv no trīs nodaļām. Pirmajā nodaļā, kas sadalīta divās apakšnodaļās, tiek apskatīta iepakojuma klasifikācija pēc tā izmantošanas veida, apsaimniekošana un marķēšana.
Otrajā nodaļā galvenokārt tiek pētīta likumdošanas bāze iepakojuma apsaimniekošanas jomā.
Trešajā nodaļā, autore veic pētījumu par iepakojuma depozīta sistēmas pozitīvajām un negatīvajām pusēm.…
