Hiperteksta iezīmes saskatāmas arī abās iepriekš minētajās filmās. Filmā „EXistenZ” spēle ir uzskatāma kā hiperteksts, kurš var atgriezt cilvēku īstajā realitātē no hiperrealitātes, kā arī hiperrealitātē izvēlēties spēlēt vēl citas spēles, kas attiecīgi aizvedīs vēl citos notikumos. Filmā „Matrix” hiperteksta iezīmes elements ir telefons, kurš spēj nogādāt cilvēku no vienas realitātes citā. Iespējams, ka arī programmatūra, kura tiek ievadīta cilvēka smadzenēs ir sava veida hiperteksts, jo ļauj no vienām zināšanām un darbībām pēkšņi pāriet uz citām, piemēram, situācijā, kad sievietei tika pēkšņi ievadītas zināšanas par helikoptera lietojumu, lai varētu doties tālāk.
Apkopojot iepriekš aprakstīto, autore secina, ka hiperrealitāte ir tāds reālitātes attēlojums, kurš atšķiras no reālā, sākot ar vismazākajām niansēm. Noteikt robežu starp reālo un hiperreālo ir neiespējami, jo katra cilvēka apziņa un zināšanas atšķiras, līdz ar to, kas vienam ir reāls, tas otram tāds nav. Ir trīs veidu realitātes izpratnes: fiziskā, individuālā un sociālā. Priekšstatu par realitāti definē sabiedrības sociālā realitāte, ko lielākoties veido mediji. Mediju veidotā realitāte ir hiperreāla, jo mediji nevar attēlot pilnīgu realitāti. Balstoties uz Žana Bodrijāra teoriju, jāsecina, ka visapkārt dzīvo simulācija, kas ir reālā atveidošana, bet nav reālais. Lietas un procesi tiek aizstāti ar simulakriem, kas ir oriģinālā kopijas, bet bez paša oriģināla. Savukārt hiperteksts ir tāds materiāls, kurš dod iespēju pāriet no vienas teksta (materiāla) daļas uz kādu citu. Filmas „Matrix” un „EXistenZ” ir hiperrealitātes attēlojuma piemēri, kur var labi saskatīt hiperrealitātes iezīmes un analizēt teorijā aplūkoto.
…
