Mazs bērns, pastiepis roku pretīm krāšņam gumijas papagailim rotaļlietu veikalā sauc savai mammai: - “Es gribu!” Paies desmit gadi, un skolas organizētā aptaujā par pusaudžu nākotnes plāniem viņš rakstīs anketā, ka viņš grib kļūt par kino vai roka zvaigzni vai par F-1 pilotu. Vēl pēc dažiem gadiem viņš gribēs apprecēt kādu skaistu meiteni. Vēl pēc dažiem gadiem var mainīties viņa gaume, vērtības, apstākļi, uzskati par dzīvi, un tad viņš apprecēs pavisam citu cilvēku un izvēlēsies uzņēmēja profesiju, jo tā varēs labāk apgādāt savu jauno ģimeni. Ejot gadiem, viņš joprojām vēlēsies, gribēs iegūt vai sasniegt daudzas lietas. Kādi no viņa plāniem un iecerēm tiks īstenoti, kādi paliks tikai skaisti un nerealizēti sapņi. Tās ir lietas, kuras šis cilvēks gribēja, vēlējās. Mēs katrs savā dzīvē kaut ko gribam iegūt, sasniegt, panākt. Vairāk vai mazāk. Mums ir mūsu vajadzības, vēlmes, ilgas, ambīcijas, kaislības un tā tālāk. Kas īsti ir griba? Vai mazuļa sauciens rotaļlietu veikalā ir gribas akta izpausme? Vai visu, ko mēs, pieaugušie, gribam, maz iespējams īstenot dzīvē? Un kāpēc tik bieži mēs dzīvojam un darām lietas, pilnīgi pretējas tām, kādas mēs gribētu darīt?
Vispārīgās psiholoģijas kursa mācību grāmatās teikts tā:
Par gribu sauc psihisku norišu kopumu, kuras izpaužas motivētā, mērķtiecīgā, apzinātā darbībā, pārvarot kādas grūtības. (1)
Griba ir apziņas regulējošā puse, kas izpaužas cilvēka spējā veikt mērķtiecīgu darbību, kura saistīta ar grūtību pārvarēšanu. (2)
Šīs ir divas ļoti līdzīgas definīcijas. Tātad griba nav vienkārši kāda spontāna vēlme, kaislība vai pat vajadzība. Griba ir kaut kas dinamisks, mērķtiecīgs. Tas ir process laikā, turklāt secīgs process, soli pa solim. Neviļus rodas asociācijas ar to līdzību Jaunajā Derībā par šauro un ērkšķaino ceļu.…
