Geštaltpsiholoģijas galvenā ideja - psihiskā dzīve sastāv nevis no atsevišķām izjūtām, kas mehāniski savienojas pēc asociācijas principiem, bet parādās kā nesadalīts veselums – tēls.
Geštalts – jēdziens, ko izmanto geštaltpsiholoģijā, lai apzīmētu uztveres veselumu, kas izpaužas tādējādi, ka uztveres tēlā visas stimula daļas pēc noteiktiem likumiem organizējas vienotā veselumā, kurš nosaka katras daļas svarīgumu un nav izolētu daļu summa.
Vārds “figūra” - geštaltisti parasti apskata kā specifisku atsevišķu daļu savienojumu kādā patstāvīgā veselumā. Pašus svarīgākos un nozīmīgākos notikumus mūsu apziņā mēs uztveram kā centrālos, organizējot jau minēto “figūru”, tajā laikā, kad pārējie notikumi atkāpjas, veidojot tā saucamo - “fonu”
Geštaltterapijai ir iespēja un spēja fokusēt psihoterapeita uzmanību nevis uz psihes saturu un tās struktūras īpatnībām, bet to, kas notiek uz kontakta robežas – šauras fenomenoloģiskās josliņas – kas veidojas starp cilvēkiem, kuri atrodas mijiedarbībā, starp cilvēku un vidi. Terapeitiskais efekts pamatā tiek panākts pateicoties klienta un terapeita mijiedarbībai.
Geštalts nesola tikai atbalstošu iejaukšanos, tikai slavēšanu un uzmundrinošus solījumus. Viens no Geštalta vadošajiem principiem ir atbildības princips. Terapijas laikā darbs tiek mērķtiecīgi virzīts uz spējas uzņemties atbildību sekmēšanu. Akceptējot katra klienta unikalitāti, tiek realizēta individuāla pieeja. Geštalts ļauj skaidri izcelt akūtas vajadzības un atbilstoši tām nospraust skaidrākus mērķus, kas savukārt, sekmē veiksmīgākus risinājumus. Mērķtiecīgi strādājot pie specifiskas spējas - patstāvīgi izvēlēties no maksimāli plaša iespēju spektra - attīstības Geštalts pievērš īpašu uzmanību kreativitātes sekmēšanai – spējai radoši un adaptīvi reaģēt uz situāciju, izvairoties no stereotipu sloga. Vēl viena būtiska Geštalta iezīme ir tā, ka tas nevērtē, t.i., izmaiņu process balstās uz faktiem un emocionālām reakcijām uz tiem, nevis uz ētiskiem vai estētiskiem vērtējumiem. Pēdējā un laikam visbūtiskākā īpatnība ir tāda, ka Geštalts paredz ne tikai cēloņu – seku sakarību meklēšanu, bet arī balstīšanos uz personīgām rezervēm un apkārtējās vides resursiem. Nevis kāpēc? un kurš vainīgs?, bet ko tu gribi? un kā to sasniegt?.
