F.Nīče par sodu, sirdsapziņu un vainas izjūtu

Šī sasirgšana ar cilvēku ir dvēsele un sirdsapziņā. Cilvēks pats sevi neizprot, ir pretrunā ar sevi. Kaut kas zemapziņā viņam traucē pareizi pieņemt lēmumus un tādēļ bieži vien kļūdās. Šī slimība ir divas puses, labā un sliktā. Labā, kas var atturēt cilvēku no nepareizu lēmumu pieņemšanas un sliktā, kas ir pretēja. Sirdsapziņa viņam būs vienaldzīga. Viņš rīkosies pretēji morāles principiem, kaut arī apzināsies sekas.
Kopumā Nīče stāsta, ka ir patiesībā, viņš neko nesamākslo. Viņš nebaidās par to skaļi runāt, kaut arī zinās, ka tam būs piekritēji un nosodītāji.
Sods, sirdsapziņa un vainas izjūta ir tie elementi, kas saglabā līdzsvaru starp lietām pasaulē. Ar sodu var vairot sirdsapziņu un vainas izjūtu, bet ar vainas izjūtu un sirdsapziņu var mazināt sodu. Tā ir kā spēle, mainoties vieniem nosacījumiem, mainās arī otri. Un šai spēlei ir arī lauciņi, uz kuriem uzkāpjot varēs automātiski paiet dažus lauciņus uz priekšu, tiekot garām bīstamajām vietām. Bet ir arī lauciņi, kas atmetīs uz sākumu, un viss būss jāsāj no jauna.

Secinājumi
• Sodam ir tā vērtība modināt cilvēkā vainas izjūtu
• Cilvēki visos laikos un vienmēr labāk, precīzāk atceras sliktās lietas.
• Sirdsapziņu un vainas izjutu var salīdzināt ar slimību
• Cilvēks pats sev rada tādus apstākļus un situācijas, lai tiktu sodīts
• Nav tādu cilvēku, kas nekad nav nodarījuši neko sliktu, viņi vienkārši to neapzinās
• Sods gadsimtu laikā nav mainījis savu būtību, tas ir līdzeklis, lai sodītu cilvēkus par sliktiem nodarījumiem
• Cilvēks vienmēr ir pretrunā pats ar sevi
• Visām lietām ir divas puses, labā un sliktā
• Dzīve ir nepārtraukts ķēžu aplis, kuru ir grūti, gandrīz neiespējami pārraut
• Cilvēki paši izvēlas, kā spēlēt savu dzīves spēli
…