Estētika ir kategoriju10 un jēdzienu sistēma. Tās kategorijas ir mezgla punkti vēsturē, kas izseko, kā cilvēku sabiedrība apguvusi pasauli pēc skaistuma likumiem. Tajās parādīti galvenie tipi cilvēka estētiskajai attieksmei pret īstenību.
Estētikas kategorijas veidojušās cilvēces vēsturiskās attīstības gaitā. Tās radušās uz pieredzes pamata, no sabiedriskās prakses. Tajās atspoguļojas īstenības un mākslas svarīgākās estētiskās īpašības.
Estētikas kategorijās ietverti ilgstoša prakses vispārināšanas procesa un cilvēces abstrahējošās domas attīstības rezultāti. Tās vispārina un fiksē zināšanas par plašākajām, svarīgākajām reālās īstenības un mākslas estētiskajām īpašībām. Estētikas kategoriju saturam un robežām jābūt stingri noteiktām un tomēr mainīgām un elastīgām9, citādi tās nespēj aptvert pasauli visā tās komplicētībā un bagātībā.
Svarīgākās estētiskās2 īpašības un tām atbilstošās kategorijas nosaka sabiedriskā prakse, un tādēļ tās ir vēsturiski mainīgas. Mākslas attīstības procesā atklājas arvien jaunas un jaunas estētiskās īpašības.
Sistemātiskā skatījumā svarīgi apzināt kategoriju aparātu, kas veido estētikas kā zinātnes mezglu punktus un iezīmē specifiskās likumsakarības. „Viena no estētikas kategoriju grupām ir īstenības un mākslas (estētiski novērtējošās) kategorijas: estētiskais, skaistais5, cildenais1, traģiskais7, komiskais3, harmoniskais, bezjēdzīgais, zemiskais8 u.c.; šīs kategorijas attiecas tiklab uz sabiedrības estētisko kultūru, kā uz mākslas kultūru; veido mākslas darba estētiskās bagātības (ciešā saiknē ar attieksmi pret dzīvi, tās vērtībām un estētisko ideālu) analīzes aparātu.”[3; 12lpp.] …
