Komponista tēva Jēkaba Melngaiļa šūpulis bija kārts Raunas Baiškalna “Paurniešos”. Pēc skolotāju kursu pabeigšanas Ērgļos 1870. gadā, viņš dabūja Igatē skolotāja vietu un drīz pārveda no Košķeles, Burtnieku ezera krastā, sievu Līzi Mežaku. Viņu ģimene bija svētīta sešiem bērniem – Elizabeti, Emili, Pēteri, Almu, Antoniju un Aleksandru. Melngaiļu ģimene dzīvoja mājas vienā galā, bet otrā bija klase, un nevienu reizi vien skolotājam uz sievas saucienu nācās mācību laikā iet nocelt no plīts kādu smagāku katlu. Tāda nu vienreiz bija kārtība šajā mazajā skolā. Kā tas bija parasts, Jēkabs Melngailis, Igatē dzīvodama, blakus skolotāja amatam izpildīja arī pagasta un tiesas skrīvera pienākumus.
Tēvs Emiļa Melngaiļa atmiņās raksturots kā stingrs un ciets vīrs. “Kad pēc tiesas dienas nešķīstā darba, protokolus rakstot, viņš tiesas vīriem līdzi nogāja uz tuvāko Lejaskrogu atdzesēt sirdsapziņas dzēlumu, tur liela grēka nesaredzu. Citkārt jau uz krogu negāja, bet strādāja savu darbu i laukā, i pie lielā galda, pie rakstāmdarbiem. Kad nācu vecāks, palīdzēju.” Vēl Melngailis atceras tēvu kā lielu dārznieku un vēžotāju. Cik daudz reižu abi ar tēvu nav vandījuši kūdrainos Aijāžezera krastus, lai vēlāk stieptu mājās lielas kules ar tumši brūnajiem čakārņiem. “Viņš bija pagasta stiprinieks. Tam krogā uz laušanos pretinieka lāgā nav bijis. Bet svētdienās gan viņš nebij ciešams, pūtās kā pamācību pūrs, lasīja, uz baznīcu nebraucot, bērniem i saimei no sprediķu grāmatas.” Bez šiem bērnu dienu priekiem, gan nedienām, no tēva Melngailis, pēc paša atziņas, arī guvis mīlestību uz mūziku. …
