Emiļa Melngaiļa folklorista personība ir daudzpusīga. Ar lielu rūpību fiksēti ikvienas dziesmas daudzie varianti, ar valodnieka iemaņu tekstos atzīmētas ikviena novada izloksnes kaprīzes.
E. Melngaiļa savāktās tautas dziesmas kora dziesmu veidā aizgājušas atpakaļ tautā, pateicoties komponista paša spēkiem publicētām deviņām "Biržu i noru" burtnīcām. Šīs tautas dziesmas ir kļuvušas par mūsu kora repertuāru neatņemamu sastāvdaļu. Starp tām skaistākās: "Tumša nakte, zaļa zāle", "Lokatiesi, meža gali", "Cekulaina zīle dzied", "Rikšiem bērīti es palaidu'' u.c. Pazīstamākās un spilgtākās īpatnējā melngailiskā stila tautas dziesmas latviešu kora literatūrā ir "Pūt vējiņi", "Cīruļa vedības", "Saules slavināšana".
E. Melngailis sacerējis ap 50 kora dziesmu, kas melodijas ziņā ir tuvas tautas mūzikai. Populārākās no tām: "Dzērājpuisis", "Beidzamās rozes", "Pūt, Jānīti, vara tauri", "Spēlē jel, spēlmani" u.c. Daudzās kora dziesmās ("Senatne", "Sirds tik grūta" u.c.) E. Melngailis meistarīgi atklājis dzejas tēlu noskaņas. Tautas melodiju un komponista oriģinālmateriāla organiskā sintēze raksturo vienu no populārākajiem E. Melngaiļa darbiem - monumentālo "Jāņu vakaru". Ievērību pelna E. Melngaiļa orķestra darbi, to skaitā simfoniskie tēlojumi "Zilais kalns", "Velna rija”, bet jo sevišķi skaņdarbi pūtēju orķestrim: "Galējā gaita", "Spēlēju, dancoju".…
