Mūsdienās sabiedrībā aizvien biežāk izskan prasības pieņemt atbilstošas juridiskas normas, kas dotu iespēju legāli izbeigt dzīvību, ja mirstošais pacients to pats nepārprotami vēlas. Šādos apstākļos veiktu eitanāziju varētu arī saskaņot ar ārsta profesionālo ētiku, jo visos ārstu darbības kanonos ir teikts, ka ārstam ir pienākums glābt pacienta dzīvību, taču šis pienākums nebūt nesniedzas tiktāl, lai ārstam liktu jebkuros apstākļos ar mākslīgiem līdzekļiem paildzināt pacienta mūžu. Kāpēc gan ārsta pienākumam ir jābūt mēģināt reanimēt slimnieku, ja ir gandrīz pilnīga pārliecība, ka pacients šo mēģinājumu neizturēs?
Nobeigums.
Daži eitanāziju sauc par žēlsirdības aktu attiecībā pret slimnieku. Varbūt tā arī ir. Bet varbūt tā ir izmisuma žēlsirdība un var būt žēlsirdība pat ne attiecībā pret slimnieku, bet gan pret apkārtējiem un pašu ārstu ?
Par dzīvību vajag cīnīties līdz beigām, jo katram ārstam ir jābūt gandarījumam par katru no nāves izglābto pacientu. Ārsta pienākums pie mirēja gultas – darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai atvieglotu ciešanas, cīnīties par pacienta dzīvību līdz pēdējai stundai. Reizēm pat šīs stundas un dienas, kas ir atņemtas nāvei, var izglābt cilvēkam dzīvību. Tāpēc arī, raugoties no šā aspekta, eitanāziju nevajadzētu legalizēt.
Pirms rakstīju doto kursa darbu, runāju ar daudziem cilvēkiem. Tie bija ne tikai ārsti (aptaujas rezultātu apkopojumu skat. pielikumā nr.1), bet arī cilvēki, kas ir tāli no medicīnas, jauni un veci, sievietes un vīrieši. Mani tiešām izbrīnīja viņu sniegtās atbildes, jo gandrīz vai visi aptaujātie bija par aktīvo eitanāziju. Tiesa, visi aptaujātie bija veseli, bet nevis neizārstējami slimi, tāpēc arī es nespēju objektīvi spriest par iegūtiem rezultātiem, jo, atbildes būtu savādākas, ja paši aptaujātie dotajā brīdī atrastos dilēmas priekšā – veikt eitanāziju vai pašnāvību, vai nē. Ne reizi vien es esmu pārliecinājies, ka nav iespējams saprast otru cilvēku, iekāms tu neesi iedomājies sevi viņa vietā.
…
