Skriedams pakaļ naudai „kā mednieks zaķim”, Edvarts nepievērš vajadzīgo uzmanību ne vien vecākiem, bet arī dēla audzināšanai. Edžiņš izaug slinks un izlaidīgs, un pat nedomā tēva darbu nākotnē turpināt, bet tikai gudro veidus, kā varētu pēc iespējas mazāk strādāt un lopus ganīt ar mašīnu. Arī nekaunīgu izturēšanos pret vecvecākiem Edžiņš pārņem no tēva.
Kā noprotams jau pašā lugas sākumā, viens no faktoriem, kas tik negatīvi ietekmējis Edvartu, ir viņa sieva. Tiklīdz viņi abi bija ienākuši Indrānos, Ieva ar savu uzvedību jau uzreiz mudināja Edvartu uz necienīgu izturēšanos pret vecākiem. Liekas, ka viņa arvien cenšas sakūdīt Edvartu pret saviem vecākiem, neļaudama tam pašam domāt un brīžiem pat atbildēdama Edvarta vietā. Edvarts savukārt tam nepretojas un visā piekrīt Ievai. Pret māti Edvarts sākumā vēl izturas ļoti pieklājīgi, un pat aizrāda Ievai, ka tā māti izrīko, taču drīz vien kļūst skaidrs, ka sievai ir daudz lielāka ietekme pār Edvartu nekā viņa mātei.
Arī pēc tēva domām tieši Ieva ir iemesls, kādēļ Edvarts ir tā atsvešinājies no vecākiem:
„Edvarts. Ko tad es padarīju? Es apprecējos! Vai man puisī bij nodzīvot?
Tēvs. Nē, bet paņemt tādu, kas nestājas starp mums un tevi, kas tevis nepataisīja par citu cilvēku. Par cilvēku, kas mums svešs.”
…
