Eduards Grīgs dzimis 1843. gada 15. jūnijā Norvēģijā, Bergenas pilsētā. Eduarda tēvs bija Britānijas konsuls – ievērojams cilvēks. Māte Gesīne Grīga bija lieliska pianiste, kas laiku pa laikam sniedza koncertus Bergenā. Ģimenē bija četri bērni – Jons, Eduarda trīs gadus vecākais brālis, kas jau no mazotnes mācījās čellu, māsas – Elsi, Ingeborga un Mārena.
Mazo ģēniju ļoti ietekmējusi Norvēģijas skarbā daba, kas visu bērnību bijusi tam apkārt. Norvēģijas fjordi, tieša jūras klātbūtne, akmens klintis, koki, putni, saule – tie visi bijuši Eduarda bērnības draugi, sapņu tēli un arī viņa pirmo skaņdarbu iedvesmas avoti.
Māte Eduardam mācīja mūziku un klavieres. Ģimenē daudz tika spēlēts un runāts par mūziku. Septiņu gadu vecumā viņam jau bija savi mīļākie komponisti, savs viedoklis par mūziku. Grīga favorīts bija Mocarts, ko viņš salīdzināja ar sauli. Gesīne bieži spēlēja Baha fūgas, un Eduardam patika tēmu atkārtošanās. Tādi komponisti kā Bēthovens nomāca un saskumdināja mazo Eduardu.
Pirmo Eduarda kompozīciju ‘Mākoņi’ pierakstīja viņa māte, un tajā Eduards mūzikā ielicis to, ko novērojis dabā.
Eduards ir neatlaidīgs, zinātkārs, nav godkārīgs. Viņš aizraujas ar pasakām un visparastākajā redz neparasto. Mūzikā māte viņam ļauj sapņot un improvizējot skaļi domāt līdz.
Skola ir tālu no mājām un Eduardam liekas garlaicīga. Viņš labprātāk sēž pie klavierēm un improvizē. Vienpadsmit gadu vecumā māte Grīgam pašam liek pierakstīt savus sacerējumus.
Jau bērnībā topošais komponists iemīl Norvēģu tautas mūziku un visu savu mūžu ir īstens savas tautas patriots.
…
