Laikos, kad valdīja sociālisms, viss bija daudz vienkāršāk: daudzdzīvokļu mājas piederēja valstij un pašvaldībām, - šajās lielākoties nolaistajās ēkās mitinājās īrnieki ar beztermiņa īres līgumiem, maksājot niecīgu maksu. Esošajā kvalitātē dzīve šķita droša un nesatricināma. Bet, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sāktā valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācija un namīpašumu denacionalizācija pašos pamatos mainīja dzīvojamā fonda īpašuma struktūru un īres attiecības.
1991. gadā Latvijas Republikas Augstākā Padome, risinot jautājumu par okupācijas laikā nacionalizēto māju atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, pieņēma likumu «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» un likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» . Savukārt 1991.gada 30. oktobrī Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» un «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» spēkā stāšanās kārtību” , ar kuru Latvijas Republikas Ministru Padomei uzdeva līdz 1991. gada 1.decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai Padomei likumprojektu «Par kompensācijām» denacionalizēto māju īrniekiem, lai māju īpašniekiem būtu brīva izvēle atbrīvoties no bijušajiem īrniekiem un risināt jautājumu par mājas izmantošanu, jaunu īres līgumu slēgšanai atbilstoši tirgus cenām, bet iepriekšējiem īrniekiem dot brīvu izvēli – iegādāties dzīvokli īpašumā, vai pēc vienošanās, slēgt jaunu īres līgumu un īrēt to pašu dzīvokli.
