1.1. Tautas tradīcijas, to būtība.
Latvieši – viena no vissenākajām kultūras tautām.
Juris Alunāns reiz ir teicis : „Nebūtu latvieši aizkavēti savā attīstībā, viņi būtu pie Baltijas jūras tas pats, kas pie Vidusjūras senie grieķi” (18.12).
Mūsu senčiem bija izkoptas sadzīves formas, kuru savdabīgais latviskums viņus atšķīra no citām nācijām. Latviešiem bija arī gadu simtos pārbaudītas tradīcijas, kas pavadīja viņus visā dzīvē (7).
Folkloras perioda kultūra, kā atzīmē D. Bula un A. Rudzīte, tiek saukta par tradicionālo kultūru ( lat. traditio – nodošana tālāk). Šajā kultūrā visas cilvēka darbības jomas tiek balstītas uz iepriekšējo pieredzi, uz tradīcijām. Par pilnvērtīgu tiek uzskatīta tāda rīcība, kas atbilst agrāk pieņemtajām normām, tam, kā rīkojušās agrākās paaudzes, jo folklora jau pašos pamatos ir saistīta ar maģiju – vērsta uz atkārtošanos. Pat tautasdziesmu rindiņu atkārtošanā jūtams kaut kas maģisks. Folkloras kultūras perioda kultūrānozīmīgs ir nevis vienreizējs notikums, bet gan nemainīgais – kārtība, ritums (11).
Tagad latviešu tautas garīgo un kultūras dzīvi ietekmē daudzas svešas strāvas un ideoloģijas, kas nav labvēlīgas latviešu dzīvesziņas un tradīciju uzturēšanai. Protams, nevienas tautas tradīcijas nepaliek laika gaitas neskartas – tās pakļautas pakāpeniskam maiņas procesam (6).
M. Grīns un M. Grīna uzskata : „Tie laiki ir pagājuši, kad latvisko tradīciju nodošana nākamām paaudzēm risinājās dabīgā ceļā, tāpēc šodien jāmeklē citi ceļi, lai saglabātu šīs vērtības, kas īpatnējas tikai latviešu tautai. Ja ikviens latvietis iepazītos ar savas tautas senajām paražām, to sākotnējo nozīmi un pārmaiņām laika gaitā, tad šīs zināšanas veidotu drošu un pareizu pamatu tādas latviskas dzīves kopšanai, kāda iespējama šolaiku apstākļos, un reizē nodrošinātu šo tradīciju turpinājumu nākotnē” (6;7).
Godi un tradīcijas ir tautas kultūras sastāvdaļa, kas nodrošina tai nepazušanu citās tautās, jo dzīvotspējīgas ir tikai tās, kuras godā un ciena gadsimtos krātās senču gudrības, tikumus un atziņas (7).
Kā atzīmē pētnieki M. Grīns un M. Grīna, latviešiem gadskārta apzīmē Saules gada sevišķu notikumu secību, kas ar nemainīgu noteiktību atkārtojas katru gadu. Šo notikumu pamatā ir zīmīgas izpausmes dabā, kas rodas ar ritmiskām pārmaiņām Saules un Zemes savstarpējās attiecības. Zemei gada laikā apritot ap sauli, atšķirami četri svarīgi punkti, kas dabā samanāmi kā pārmaiņas dienas un nakts garumā. Ziemā tas ir punkts, kad diena visīsākā un nakts visgarākā, vasarā – diena visgarākā un nakts visīsākā, rudenī un pavasarī – diena un nakts vienādā garumā (6).
…
