Daba, gadalaiki, putni, puķes, akmeņi, dabas aizsardzības motīvi O.Vācieša dzejā

Daba ir viss, kas ir dzīvs un vēl vairāk. Cilvēki nāk no dabas, taču viņi mēdz to aizmirst, neapzināties, ka tā visu laiku ir līdzās. Neskatoties uz to, daba neaizmirst, ka cilvēks tai pieder, un sauc viņu atpakaļ: “Cilvēku nepateicība./ Cik tad nesen/ mēs bridām līdz kaklam/ pa leknu zāli,/ minām ziedus un stiebrus,/ kamēr katrs stiebrs/ ir brīnums!/ Vāļājāmies/ zem zaļiem un šalcošiem kokiem/ un nesadzirdējām/ zaļo un medaino duetu/ starp liepām/ un bitēm./ Mēs bijām atēdušies/ no zaļa/ brieduma./ Mūs neskāra/ zaļa dzīvība./ Tagad tik tumši pelēka/ ziema,/ tagad tik tumšas dienas,/ ka nevari pats savu rītdienu/ saskatīt./ Un dvēsele brēc/ pēc ceļu rādoša/ zaļa skala.” (“Cilvēku nepateicība”, Si minors). Cilvēks neapzināti visu laiku tiecas pēc dabas: “Kāpēc bērni aug gari?/ Tāpēc, ka vairāk un vairāk/ mēs viņiem atņemam/ zemi./ Bet viņi ir zemes bērni./ Caur betoniem,/ asfaltiem,/ mašīnu grīdām/ un daudzstāvu namu grīdām,/ caur formulām/ un caur skaitļošanām/ viņu basajām kājām/ ir jāsasniedz/ zeme.” (“Zemes bērni”, Si minors)…