Cilvēktiesību iedzīvināšanas mehānisms

Cilvēktiesības ir tiesību normas, kas regulē attiecības starp valsti un iedzīvotājiem. Tās aizsargā cilvēkus no valsts institūciju vai amatpersonu veiktiem pārkāpumiem. Cilvēktiesības piemīt ikvienam cilvēkam kopš dzimšanas, tomēr tās nav absolūtas – valsts var ierobežot cilvēktiesības, lai aisargātu citu cilvēku tiesības.
Cilvēktiesības iespējams definēt kā vispārējas tiesības, kas sniedz personām iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi bez bailēm vai trūkuma, kā arī brīvi paust savus personiskos uzskatus. Šīs tiesības vienādā mērā un vispārēji attiecas uz visām valstīm. Jebkura persona, personu grupa vai nevalstiskā organizācija, ja tās uzskata ka kāda no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas dalībvalstīm ir pārkāpusi Konvencijā garantētās tiesības, var vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā .
Eiropas Cilvēktiesību tiesa Eiropas Padomes statūtos netiek minēta kā tās institūcija. Taču jau no pirmajām organizācijas pastāvēšanas dienām bija izvirzīts mērķis izstrādāt Eiropas Cilvēktiesību hartu, ņemot vērā to, ka bija pieņemta 1948.gada ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija un līdzīga deklarācija bija pieņemta arī Amerikas kontinentā. Tāpēc jau pēc 18 mēnešiem desmit Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju, kas stājās spēkā 1953.gada 3.septembrī .…