Bēres jeb bedības

Izrakumos redzams, ka dažos laikos apbedīšanas jeb aprakšanas vietā izdarīta sadedzināšana. Bet, dainas un citas latviešu paražu grāmatas par miroņu sadedzināšanu nerunā. Tas nozīmē, ka sadedzināšana nav latviešu paraža, bet no citurienes aizgūta. To apstiprina daži senraksti, kas liecina, ka kuršu augstmaņos bija paraža mirušos sadedzināt, bet zemākās ļaužu šķiras apraka. Šķiet, ka šī sadedzināšanas paražas ir iegūtas no Skandināvijas vai Romas.
Pēc kremēšanas1 radi cilvēka pelnus var glabāt urnās. Bet ir arī gadījumi ka mirušais ir vēlējies būt tuvāk savai iemīļotākajai vietai un tad radi izkaisa šos pelnus tajā vietā.
Mirušo nomazgā un sagatavo bērēm. Mugurā vilka goda tērpu, dod līdzi arī rotas lietas. Arheoloģiskie izrakumi rāda, ka bez rotas lietām dotas arī līdzi citas lietas, galvenokārt darba rīki, apģērba gabali, dažādas dzīves laikā lietotas lietas, piem., pīpe. Taču šī tradīcija izzudusi līdz 19.gadsimtam.
Mirušo uz kapiem vedot, cenšas nejūgt baltus zirgus, bet sirmus un bērus. …