Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
1,99
Ietaupījums:
0,38 (19%)
Cena ar atlaidi*:
1,61
Pirkt
Identifikators:115103
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 11.11.2008.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 1 vienības
Atsauces: Ir
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
1.  Aristoteļa „Nikomaha ētika” IV grāmatas sadaļu analīze    3
1.1.  Devība. Izšķērdība un skopums    3
1.2.  Devīgā rakstura īpašības    3
1.3.  Izšķērdīgā un skopā rakstura īpašības    3
1.4.  Cēlsirdība    4
1.5.  Cēlsirdīgā rakstura īpašības    4
1.6.  Pārmērība un sīkmanība    4
1.7.  Pašapziņa. Augstprātība un pašcieņas nepietiekamība    4
1.8.  Pašapzinīgā rakstura īpašības    5
1.9.  Dižmanīgā un sevi necienošā rakstura īpašības    5
1.10.  Godkārība un negodkārība    5
1.11.  Savaldīga laipnība. Dusmas un lēnprātība    6
1.12.  Draudzīgums. Lišķība un īgnums    6
1.13.  Kautrība. Kauns un nekaunība    7
2.  Secinājumi    8
3.  Eseja „Došana nozīmē darīt labu un rīkoties krietni”    9
Darba fragmentsAizvērt

1.1. Devība. Izšķērdība un skopums
Pirmajā grāmatas sadaļā Aristotelis raksta par cilvēka rīcību attiecībā pret naudu, izšķirot trīs cilvēka rakstura īpašības, kas raksturo cilvēka attieksmi pret savu bagātību- izšķērdību, kas ir pārmērība attiecībā pret savu bagātību, skopumu, kas ir nepietiekamība attieksmē pret savu bagātību, un devību, kas ir vidusceļš starp abām nesamērībām, par to rakstot: „Došana nozīmē darīt labu un rīkoties krietni” [81. lpp]. Devību Aristotelis pielīdzina krietnam cilvēkam, savukārt uzskata, ka tas, kurš ņem nav krietns vai vismaz nav nekrietns, rakstot „Par devīgiem sauc tos, kuri naudu dod, kuri neņem, tos cildina nevis par devību, bet drīzāk par taisnīgumu, tos, kuri ņem, vispār neslavē.” [81. lpp]
1.2. Devīgā rakstura īpašības
Raksturojot devīgu cilvēku, Aristotelis min, ka šādam cilvēkam nav raksturīga ņemšana, vēl jo vairāk „ņemšana no turienes, kur nevajag” [81. lpp], taču, lai dotu, viņš ņem no sevis. Devīgajam raksturīga īpašība ir vēlēšanās palīdzēt un rūpes par tiem, kam tas nepieciešams, tādēļ viņš ar savu mantu ir rūpīgs un neizšķērdē to gadījuma cilvēkiem, bet dod tiem, kam nepieciešams. Devējam piemīt īpašība nerēķinās ar sevi, pārkāpt mēru došanā, atstājot sev mazāk, nekā iedevis.
Aristotelis uzsver, ka došanā par daudzumu atkarīga attieksme, ar kādu tiek dots. Jo tikai ar prieku dotais ir cildena rīcība. Pārmērīgi daudz dotais vai nevajadzīgi dotais var tikt uzskatīts par izšķērdību, savukārt par maz- par skopumu, tādēļ Aristotelis uzsver, ka „devība ir mērenība un vidusceļš naudas došanā un ņemšanā un devīgais ir tas, kurš izdod un tērē līdzekļus vajadzīgiem mērķiem un tik daudz, cik vajag atbilstoši lielākām vai mazākām iespējām, un dara to ar prieku.” [82. lpp]

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −2,73 €
Materiālu komplekts Nr. 1130468
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Aristoteļa "Nikomaha ētika" 4.grāmatas analīze”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/115103

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties