Viena no lielākajām problēmām, kura tika jau minēta, ir likumdošana. Tā ir diezgan nesakārtota un haotiska, līdz ar to, daudzi pieņemtie likumi īsti neatbilst mūsdienu situācijai valstī. Kā risinājums, manuprāt, varētu būt tas, ka paši arhīvisti varētu mēģināt un risināt šo problēmu, attīstot un veicinot likumdošanas pilnveidi un uzlabošanu, atbilstoši mūsdienām. Kā otra lielākā problēma ir pieredzes un zināšanu trūkums. Lai gan arhīvisti pārsvarā ir cilvēki ar izglītību, tomēr var būt dažādu specifisku lietu nezināšana vai valodas neizpratne, kas var radīt dažādas neskaidrības arhīvistu darbā. Līdz ar to, var būt sarežģīta dokumentu pieejamība, izmantošana un to tālāka pētīšana. Lai gan arhīvista izglītību Latvijā nevar iegūt ne zinātniskā, ne profesionālā līmenī, tomēr paši darbinieki var iesaistīties dažādu kursu, informācijas vai zināšanu ieguvē un attīstīt savas spējas līdz tādam līmenim, lai būtu precīzi sava darba veikšanā. Vēl viens risinājums varētu būt izglītība ārzemēs, taču katrai valstij ir specifiska arhīvniecība, līdz ar to iegūtās zināšanas īpaši nevarētu palīdzēt, lai papildinātu pieredzi sava darba prasmīgai veikšanai. Un kā trešā problēma ir arī jau minētās ētiskās problēmas. Vienīgais šīs problēmas risinājums, manuprāt, varētu būt Ētiskā kodeksa attīstība un izplatība tālāk, lai sabiedrība un paši arhīvisti būtu kaut nedaudz izglītotāki un informētāki saistībā ar arhīvniecību un tās ētiskajām problēmām. Kopumā šīs problēmas nav tik lielas un nerisināmas, taču jābūt vēlmei un interesei tās risināt. …
