Anšlava Eglīša dzīves ceļš aizsākās 1906. gada 14. oktobrī Rīgā. Viņa tēvs, rakstnieks Viktors Eglītis, labi pazina krievu literatūru un mākslu, pats bija mācījies Penzas zīmēšanas skolā un I. Repina darbnīcā Pēterpilī, bet māte Marija bija skolotāja un tulkotāja.
Skolas gaitas sācis Rīgā, kādā privātskolā netālu no Jaunās Ģertrūdes baznīcas. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā, Eglītis kopā ar vecākiem evakuējās uz Krievijas iekšieni, dzīvoja Maskavas apkārtnē, mācījās vietējā skolā, kur tēvs strādāja par skolotāju. Vēlāk viņi apmetās Goļicina ciemā netālu no Maskavas, kur Viktors Eglītis mācīja krievu literatūru aristokrātu un bagātnieku atvasēm paredzētajā ģimnāzijā.
Kara apstākļu dēļ vecāki pārcēlās uz Sormovu, kur Anšlavs Eglītis 1917. – 1918. gada ziemā turpināja skolas gaitas. Atmiņas par šo laiku lasāmas romānā ”Homo novus”.
1918. gadā, atgriežoties Latvijā, A. Eglīša pirmā dzīvesvieta bija Alūksne, kur viņš mācījās vidusskolā. Tikko atbrīvoja Rīgu, zēns ar vecākiem pārbrauca uz savu bērnības pilsētu un apmetās dzīvot plašā dzīvoklī Valdemāra ielā 23, ceturtajā stāvā.
A. Eglītis turpināja mācīties 2. pilsētas vidusskolā. Paralēli mācībām jaunietis apmeklēja nodarbības gleznotāja V. Tones privātdarbnīcā. Taču skolas gados A. Eglītis saslima ar tuberkulozi, ilgāku laiku viņam nācās ārstēties Šveicē, kalnu kūrortā Leisenē, netālu no Ženēvas ezera. …
