Vēl viena persona, kas tiek minēta, ir Vladislavs Jagailis (aptuveni 1351-1434). Viņš bija pirmais Jagelloņu dinastijas pārstāvis Polijas tronī un Lietuvas Dižkunigaiša Aļģirda dēls. Vēlāk viņš pats bija Lietuvas dižkunigaitis Pēc laulībām ar Polijas troņmantnieci Jadvigu un pieņemot kristīto Vladislava II vārdu, viņš kļuva par Polijas karali. 1385. gadā starp Lietuvu un Poliju noslēdza Krēvas ūniju, lai veicinātu cīņu pret vārdu ordeni.
Muntis Auns, vēstures zinātņu doktors, ir teicis: ”Lasot Aleksandra Grīna darbu, nav grūti secināt, ka autora nolūks nav bijis literāri izvērst vēstures faktus, bet izmantot attiecīgo laikmetu par fonu, lai atainotu tautas vēsturisko atmiņu un laikmetiem cauri nestās brīvības alkas, kas 20. gadsimta sākumā jau guva reāla piepildījuma apveidus. Šāda pieeja, lai arī autors dažviet sižetā ievijis dokumentētas epizodes, zināmā mērā atņem darbu vēsturniekam, kurš nereti ar prieku ķeras pie neprecizitāšu meklēšanas daiļliteratūrā, un, kaut gan romāna intriga-Zemgales valdniek Nameja pēcteču cīņa par savu tiesību atjaunošanu- ir romantiskas fantāzijas caurvīta, romāna darbība visumā iekļaujas vēsturiskās ticamības robežās. ” Ar šo citātu tiek apstiprināta mana jau ievadā paustā doma par to, ka autors veiksmīgi sapludina savu fantāziju ar reāliem vēsturiskiem notikumiem un personām. Es uzskatu, ka šī grāmata ir ļoti nozīmīga latviešu tautai nevis ar tās vēsturisko fonu, bet gan ar grāmatā atainoto cilvēku drosmi, apņēmību cīnīties par savu zemi un būt brīviem. Aleksandra Grīna romāns nav attiecināms tikai uz 17. gadsimtu, tikpat labi mēs šo romānu varētu sasaistīt ar mūsdienām. Tieši šī iemesla dēļ es uzskatu, ka laiks, ko cilvēks pavada, lasot šo grāmatu, ir tā vērts.
…
