Valodu politikas vēsture

Valsts valodas valorizācija.
Valodas politika, kas valorizē vienu, parasti valsts valodu. Parasti priekšroka tiek dota nacionālajai valodai, bet daudzos gadījumos šāda politika dod priekšroku koloniālajai valodai. Dažos gadījumos šāda politika tiek savienota ar minoritātes valodu aizsardzību.
Valstis, kurās praktizē šādu valodu politiku:
Albānija, Alžīrija, Andora, Austrumtimora, Azerbaidžāna, Brazīlija, Horvātija, Ēģipte, Filipīnas, Igaunija, Indija, Irāna, Īslande, Itālija, Izraēla, Japāna, Kambodža, Kipra, Kolumbija, Korejas Republika, Korejas TDR, Kuveita, Latvija, Libāna, Lietuva, Madagaskara, Maķedonija, Maroka, Meksika, Melnkalne, Moldova, Nepāla, Olande, Peru, Polija, Senpjēra un Mikelona, Slovākija, Slovēnija, Somālija, Šrilanka, Tunisija, Ukraina, Uzbekistāna, Vjetnama.

Daudzvalodu politika.
Valodu politika, kas dod priekšroku divām valsts valodām, sauc par divvalodību. Ir vairāki veidi, kā šādu valodu politiku var īstenot.
Neteritoriālas individuālās tiesības.
Šāda valodu politika atzīst indivīda lingvistiskās tiesības neatkarīgi no atrašanās vietas valstī.
Baltkrievija, Burundi, Centrālāfrikas Republika, Čada, Dienvidāfrika, Džibutija, Guama, Honkonga, Īrija, Jaunzēlande, Kanāda, Kenija, Kiribati, Malta, Nauru, Norvēģija, Ruanda, Samoa, Singapūra, Tanzānija, Tonga, Tuvalu.


…