Skolas un izglītība Latvijā 19.gadsimtā

Skolotāju materiālais stāvoklis pamazām uzlabojās, bet vēl gadsimta beigās daudzi no viņiem saņēma algas, kas bija mazākas par laukstrādnieka vidējo peļņu.

Likumi Vidzemes tautskolotājiem nenodrošināja noteiktu atalgojumu. Katrā pagastā to noteica vietnieku pulks pēc saviem ieskatiem.

Skolotāja un pagasta rakstveža pienākumu apvienošana līdz 1872. gadam bija parasta parādība. Skolotāji to darīja iztikas nodrošināšanai. Arī pagastiem visai ierobežoto finansiālo iespēju dēļ bija izdevīgi, ka skolotājs veica šo amatu. Kopš 1872. gada likumdošana centās ierobežot skolotāju nodarbināšanu ar blakuspienākumiem, taču dzīvē bija citādi.

Lai arī cik smagos apstākļos nācās strādāt latviešu skolotājiem, viņi bija tie, kas zemniekiem deva pirmo izglītību, modināja latviešu tautas pašapziņu. Tie bija skolotāji, kuri atsaucas uz J. Cimzes aicinājumu vākt un harmonizēt latviešu tautas melodijas, tie bija skolotāji, kuri, F. Brīvzemnieka un K. Barona iedvesmoti, vāca un apzināja latviešu tautas mutvārdu daiļradi. Nenoliedzams un nenovērtējams ir 19. gadsimta tautskolotāju ieguldījums tautas izglītības un kultūras attīstībā.

…