5. 1975. gadā varu valstī pārņēma sarkanie khmeri ar tās līderi Polu Potu priekšgalā. Tiem izdevās pārdēvēt valsti par Demokrātisko Kampučiju, kur tika īstenota absurdākā iespējamā politika – tika aizliegta rakstība, pasts, reliģijas, skolas, svešvalodas, nauda, dzimstība, slimnīcas – tas viss tika nosaukts par „pagātnes paliekām”. Tā vietā tika ieviesta 18-20 stundu garas darbadienas, un visi iedzīvotāji piespiedu kārtā tika izmitināti „darba nometnēs”, kur tie tika iesaistīti valsts labklājības celšanā ar lauksaimniecības darbu palīdzību.Viņaprāt, zemnieki bija varoņi, bet visi pārējie cilvēki – nekam nederīgi. Dažās dienās pilsētnieki tika deportēti uz laukiem, lai viņi strādātu kolhozos. Smago dzīves apstākļu, pārtikas trūkuma un slimību dēļ daudzi gāja bojā.
Visus, kas neatbilda “tīro zemnieku” standartiem, iznīcināja. Iemesls nebija tālu jāmeklē – tā varēja būt izglītība, svešvalodu zināšanas, piederība reliģijai vai pat brilles. Ar aizbildinājumu, ka tiek pārvesti uz jaunu dzīvesvietu, cilvēki tika sasēdināti kravas automašīnās un aizvesti uz kādu no 300 “Nāvējošajiem lakiem”, kuros viņus tai pašā vai nākamajā dienā nogalināja. Lodes bijušas dārgas, pamatā tika izmantotas mačetes, cirvji, rungas. Astoņos mēnešos tika nogalināti vairāk nekā 2 miljoni jeb katrs ceturtais valsts iedzīvotājs.
6. 1979. gadā karš ar Vjetnamu, kas tika uzsākts, lai uzlabotu Kambodžas ievainoto ekonomiku, pielika punktu šim režīmam. Sarkano Khmeru kustība iznīka pavisam 1998. gadā pēc tā līdera nāves, bet atsevišķas vienības varētu būt, ka vēl slēpjas džungļos, pelnot iztiku ar kontrabandu un sirošanu.
…
