Darba valoda
Mīļvārdi- mammucis, gurķītis, būdiņa, puteklīši, pudelīte.
Svešvalodu vārdi- junij naturaļist; Casta Diva, che inargenti; A noi volgi il bel semtiante; bočka, zapte.
Skaņas- tipi-tip, tapa-tap; klinkt-klinkt-klinkt; kvankst, kvankšķ un kviekšķ; guļ-guļ-guļ; ha-ha
Tiešā runa- …saka: «nu protams!!»; …teica: «Kas tad ies?»
Retu sinonīmu izmantošana- (tenkas)-ļeras, ļaras; (māja)- būda; (tualete)- ķemertiņš; (sievietes)- babenes.
Nepieklājīgi vārdi- debīliķi, psihi, kretīni, šmurgulēni,maita.
«I kā cietums, i slimnīca, i invalīdu nams garīdzniekiem…»; «i Latvijas, i Aizbaikāla».
«Es tās sakrāšu un pilngadības ballē manai istabai, ja ne pilij, būs perlamutra grīda- skaidrs, ka būs.»
«Lūk, mammas naktsskapītī ir piena pudele ar caurspīdīgu lievu, vai man ko noslēpsi.»
Tēlainās izteiksmes līdzekļi
Salīdzinājumi- «tu kā drupača», «sirds kā eņģeļa spārni», «ģimji kā viepji», «kaklus kā dzērves», «telēķis kā aizdedzies upurtrauks», «domas kā migla», «meijas kā dažslabs cilvēks», «saule kā diadēma».
Divkāršojums- «mazu, mazu», «sveiciens, sveiciens», «met un ceļ, met un ceļ», «ātri, ātri».
Personifikācija- «šņāc šķīvis», «slaidi zābaki», «mākonīši saldi», «mezglaidi ceļgali», «upurētas vībotnes, ķļavas, ozoli», « diena noliecas»
Epitets- «akls logs», «sudrabaini sarafāni», «sārtas rociņas», «resnas piedurknes».
Retoriskais jautājums- «Ko vispār cilvēks var paturēt?», «Kur lai iet?», «Ko izlūgties?».
…
