Oļiņietes tēla raksturojums romānā "Mērnieku laiki"

Tēla portrets
Sieva, vidēja augumā, mugurā viņai bija ne visai balts kažoks, nošūts pa šuvju vietām melnām siksniņām, puszābaki kājās, pušķots paliels lakats ap galvu, sega pa pleciem un nastiņa padusē! Divas lietas, kas raksturīgas- greznie lakati un tas, ka viņa vienmēr piemin dievvārdu!
Spilgtākās iezīmes
Ar reliģijas palīdzību, viņa slēpj savu varaskāri un mantkārību, savus savtīgos nodomus, atriebes kāri. (Kad Lieni glabāja ārpus kapiem, jo Liene bija izjaukusi viņas [Oļiņas] savtīgos nolūkus peldēt kā „nierei taukos”, pa Prātnieka bagātību, apprecot viņu).

Viņa centās līdzināties lielmaņiem: ,, Kad Oļiņš apprecējās, tad sieva uzstāja, lai pielaižot no ”dūmu istabas” vēl vienu dzīvojamo istabiņu klāt, jo tā esot visiem lielmaņiem.”
Pēc valodas spriežot bija rupja. Viņa zina, ko grib. Viņa ir enerģiska un neatlaidīga sava mērķa sasniegšanā. „Ar negodu ej laukā no manas mājas! Negodīgā meita tu!”; „Bet tagad tīrā patiesībā tie zemākie ļautiņi tik to vien laikam vairs gudro kā mums, lielmaņiem, dzīties pakaļ.”


Nemitīgi piemin Dievu, jebkurā situācijā. Izliekas par ļoti Dievticīgu, taču tas ir tikai aizsegs.
Citāti, kur šo tēlu raksturo citi
Annuža- „Visvairāk manu sirdi spieda tas, ka caur manu noziegumu Oļiņa māte nezinādama noziegusies pret savu bērnu.”; „Oļiņa māte iedzina caur to savu bērnu ārprātā un nāvē. Oļiņa māte nolādēja savu bērnu ar briesmīgākajiem lāstiem. Oļiņa māte liedza savam bērnam iesvētītu kapa vietu(..)”.…