3.Literatūras notikums – grāmata;
Literatūras notikuma dati:
Veidojis – Rakstniece Nora Ikstena;
Vieta – Klātiene;
Pasākuma žanrs – Romāns, psiholoģiskā proza;
Aplūkotā tēma – romāns atspoguļo galvenās varones attiecības ar māti padomju laikā, attēlojot ideoloģiskos un administratīvos aizliegumus, ar ko nācās saskarties aktīvai un nepakļāvīgai personībai, kā arī problemātiskas attiecības starp ģimenes locekļiem;
Pasākuma aktualitāte – Manuprāt, ļoti aktuāla, jo tulkots krievu (2016), maķedoniešu (2017), ungāru (2017), itāļu (2018), igauņu (2018), angļu (2018), gruzīnu (2018) un lietuviešu (2019) valodā un 2021. gadā plānota pirmizrāde filmu studijas “Deviņi” pilnmetrāžas spēlfilmai pēc N. Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem;
Darbības vieta un laiks – Romānā ir stāstīts par mates un meitas sarežģītajām attiecībām Padomju Latvijas laikā 20.gs., 70-tajos un 80-tajos gados;
Mērķa auditorija – pieaugušie (pārsvarā sievietes).
Mātes piens
Atsauksmes/ komentārs/vērtējums
1. Īsa versija ar pamatojumu.
Šis ir stāsts par vienas ģimenes sievietēm trīs paaudzēs, par to, cik sievietes var būt stipras, bet reizē arī vājas un likteņa salauztas. Romāns man šķita dziļi personisks, it kā es lasītu dienasgrāmatu vai atmiņu pierakstus, taču, no otras puses, ne meitai, ne mātei, ne mātesmātei nebija doti vārdi, tādējādi sižetu varētu attiecināt uz jebkuru tā laika ģimeni. Romānā apbrīnojami šķita tas, kā autore spēj savīt kopā dažādus skatpunktus tā, lai lasītājs nepazustu laiku maiņā, bet spētu saprast tēlu izjūtas un redzējumu. Man ļoti spēcīga likās tēlu pretstatu spēle, proti, tas, ka mātes tēls nav ierastais – siltais, mīlošais un atbildīgais. Mātesmāte, kas darījusi visu, lai viņas meita izdzīvotu, aizturot elpu, slēpusies pagrabā ar bērnu, paslēptu sacaurumotā koferī, vēlāk vairs nespēj izprast savu meitu. Turpretī tieši jaunākajai meitai jākļūst par visstiprāko un atbildīgāko. Zīmīga man šķita arī mātes profesija, tas, ka sieviete, kura nespēj izpildīt savus “mātes pienākumus”, par mātēm palīdz kļūt citām sievietēm. Dotajos apstākļos, protams, ir saprotams, ka meitai ir jāuzņemas rūpes par sagrauto māti, taču dažbrīd es izjutu dusmas pret māti. Kā var bērnu pamest novārtā savu emocionālo pārdzīvojumu dēļ? Es līdz pēdējām lappusēm cerēju, ka māte atjēgsies un sapratīs, ka kļuvusi par bērnu savam bērnam, ka viņa sagaidīs brīvību - gan savu, gan Latvijas. Ieraudzīs, ka meita ir tā, kuras dēļ ir vērts dzīvot. Kad es izlasīju šo grāmatu, vēl ilgi nesapratu, ko par to domāju, iespējams, tāpēc, ka arī manās domās, tāpat kā romānā, valdīja diezgan lieli pretstati.
2. Ko jaunu, interesantu uzzināju?
Lasot šo grāmatu, arī es spēju iziet cauri šiem likteņiem un dzīvēm. Es neesmu piedzīvojusi Padomju Latviju, bet daudz esmu dzirdējusi par šiem laikiem no vecākiem un vecvecākiem. Es esmu kā meita, kura nezina, kā ir dzīvot citos laikos, bet var tikai iedomāties. Tomēr man ir palaimējies, ka nav jāsapņo par labāku dzīvi, ko nestu komunisma sabrukums, jo es esmu meita, es esmu brīvā, jaunā Latvija. Mātēm un meitām ir visciešākā saikne, ko nespēj pārraut ne valsts iekārta, ne liktenis, jo arī drūmajā Padomju Latvijas laikā bērni dzima, bet mātes cerēja, ka kādu dienu viņu bērni ieraudzīs skaistākus, brīvākus laikus, ka viņu meitas mūs brīvās Latvijas tautumeitas, kāda esmu es.
“Mātes piens” apkopo gan sāpes un ciešanas, kas bija jāizdzīvo 20. gadsimta latviešiem, gan cīņu un uzvaru, atgūstot brīvību. Ar tēliem, varoņiem, simboliem un tēmām grāmatā parāda Latvijas ceļu vēsturē un divu sieviešu likteņus šajā laikā. Katrai ir savi uzskati par dzīvi, nākotni un brīvību, bet galu galā abas mīl viena otru, kā katra māte mīl meitu, bet meita – māti.
…
