Mēs to diemžēl nespējam atzīt, bet evolūcija notiek ar mums un mūsu bērniem. Šos bērnus dēvē daudz un dažādi, kā piemērus var minēt, “gaismas bērni”, “jaunās tūkstošgades bērni”, teflona bērni”, “apdāvinātie”, “ūdensvīra ēras bērni”, “Indigo bērni”. Iespējams, kad tieši ar šāda veida bērniem pasaulē parādās jauna cilvēciska apziņa.
Pagājušā gadsimta beigās, daži cilvēki aizdomājās un sāka skandināt trauksmes zvanu. Aizvien biežāk bērniem tika uzstādīta uzmanības deficīta sindroma un hiperaktīvisma diagnoze un tika izrakstītas psiho stimulatori un amfetamīni. Pirmajā mirklī viss ir pilnīgi pieņemams, kad hiperaktīviem bērniem nepieciešama “bremzējoša” ārstēšana. Viņus var raksturot kā bērnus, kuri mācās slikti, trūkst uzmanības iemaņu, neadekvāti uzvedas, melo, pārāk liela pašatļautība, neatzīst disciplīnu un vecāku autoritāti un viņiem nav bailes no citiem. Tomēr uzmanīgi skolotāji un ārsti ievēroja, kad vairums bērnu nav slimi, bet vairāk tos varētu dēvēt par neparastiem. Viņi apvieno sevī tā šķiet nesavienojami. Veicot bērnu testēšanu, kuriem ir sliktas atzīmes, tie pierāda pretējo. Šiem bērniem ir augsts intelekta līmenis, viņš nespēj nosēdēt mierā un nespēj koncentrēties, bet no dažām spēlēm, kuras prasa domāšana un koncentrēšanos, savukārt nav iespējams stundām ilgi atraut. Rupjš un nekomunikabls, bet tomēr mazuļi un dzīvnieki viņa uzmanību piesaista. Cietsirdīgs, bet tomēr palīdz vājākam. Melo, lai gan tomēr kāda daļa no viņa fantāzijas izrādās pilnīga patiesība. Viegli komunicē ar pieaugušajiem, lai gan nespēj pakļauties pavēlēm. Šķiet, kad šiem bērniem nemaz nebija vēlme pakļauties sabiedrības vispārpieņemtajām normām.
