Dadaisms aizsākās Pirmā Pasules kara laikā 1916. gada februārī Cīrihē, Šveicē, kur tolaik kā bēgļi uzturējās daudzi dažādu tautību rakstnieki un mākslinieki. Par dadaisma aizsācējiem uzskatāmi vācieši Hugo Balls (1886-1927), Rihards Hīlzenbahs (1892-1974) un Hanss Arps(1886-1966), kā arī rumānis Tristans Cars (1896-1963).
Dadaismu grupas
Ņujorkas grupa, kuras sastāvā bija Marsels Dišāns (1887-1968) un Frānsiss Pikābija (1879-1953),
Parīzes grupa pastiprināti pievērsās tieši literatūrai. Izteikts šīs grupas līderis bija Andrē Bretons (1896-1966), kurš izdeva arī žurnālu "Literatūra”. Parīzes grupa izveidoja "automātiskās rakstīšanas metodi", ko vēlāk plaši izmantoja sirreālisti, - rakstīt nedomājot.
Berlīnes grupa, kuras sastāvā bija Georgs Gross un Hannoveres grupa, kurā darbojās tikai viens cilvēks - Kurts Šviterss (viņš izveidoja tā saucamos "skaņu dzejoļus").
Bez Cīrihes grupas (Hugo Balls, Rihards Hīlzenbeks un Hanss Arps, kā arī rumānis Tristans Carā) pastāvēja arī citas dadaistu grupas.
Dadaistu mērķis
Dada neuzstādīja sev par mērķi radīt jaunu mākslu. Dadas programma bija - noliegt līdzšinējo mākslu, pat moderno, paņirgāties par to, un tas tika darīts ļoti atšķirīgās antimākslas formās. Dadas ideāls bija "Lielais Nekas, Tukšums, Bedre".…
