Uzbūve
Vaboles ir sugām bagātākā kukaiņu kārta. Tajā varētu būt vairāki miljoni sugu. Latvijā konstatētas > 3000 sugas, kas pārstāv vairāk nekā 90 dzimtas. Nozīmīgākās no tām bez jau minētajām ir smilšvaboļu, airvaboļu, ūdensmīļu, līķvaboļu, īsspārņu, spīdvaboļu, mīkstspārņu, eļļasvaboļu (Meloidae), sprakšķu, krāšņvaboļu, ādgraužu(Dermestidae), spīduļu (Nitidulidae), mārīšu, ķirmju, melnuļu (Tenebrionidae), skarabeju, lapgraužu, smecernieku un gremzdgraužu dzimtas.
Vaboles jeb cietspārņi ir sīki līdz lieli kukaiņi. Latvijas faunā sīkākie ir spalvspārnīši (Ptiliidae) – ķermeņa garums 0,3 - 1,2 mm, lielākie pieder pie skrejvabolēm,briežvabolēm un koksngraužiem (dižās briežvaboles ķermeņa garums līdz 7,5 cm).
Vaboles izplatītas visā pasaulē, visdažādākajos biotopos, izņemot ar ledu klātās teritorijās. Tās pārtiek gan no augu, gan dzīvnieku izcelsmes barības. Daudzas vaboles ēd augu lapas u. c. augu daļas, citas – pūstošas vielas, līķus, mēslus, putnu spalvas un sēnes. Ir arī plēsīgas vaboles.
Skrejvaboles
Skrejvaboles dzīvo uz zemes. Pa dienu tās lielākoties slēpjas augsnes spraugās, zem akmeņiem, koku kritalām, vecām lapām un tamlīdzīgās vietās. Viņas pārvietojas galvenokārt ejot vai skrienot, tikai dažu sugu īpatņi ir veikli lidotāji. Skrejvaboles apdzīvo visdažādākos biotopus – dārzus, pļavas, upmalas u. c. biotopus. Tomēr lielākās un interesantākās skrejvaboles dzīvo mežos. Vaboles un to kāpuri ir zoofāgi, tātad plēsīgi. Viņas pārtiek no citiem kukaiņiem un to kāpuriem, sliekām un gliemežiem. Dažas ģints Carabus sugas spēj ar žokļiem sadragāt sīkāku gliemežu čaulu, savukārt gliemežu skrejvabolei (Cychrus caraboides) ir īpaši labi pielāgojušās gliemežu ēšanai. Šai vabolei ir sīka galva ar pagarinātiem mutes orgāniem un šauras krūtis, kas atvieglo iespraukšanos spirāliskajā, dziļumā sašaurinātajā gliemeža čaulā.…
