Tā bija lielākā uzvara, kādu krievu armija bija guvusi Rīgas frontē Pirmajā pasaules karā. Karavīri cīnījās varonīgi un guva uzvaru, tomēr ar pārāk lieliem zaudējumiem. Jau pēc pirmās dienas kļuva skaidrs, ka bez papildspēkiem šo operāciju nevarēs veikt, taču 12.armijas pavēlniecība, galvenokārt koncentrējoties uz vācu nocietinājumu 1.līnijas pārraušanai, tālāko rīcību nebija izplānojusi un uzbrukums apsīka. Cīņu turpināja vienīgi latviešu strēlnieki, kuriem bija solīts, ka uzbrukums turpināsies ar mērķi ieņemt Jelgavu un atbrīvot Kurzemi. Strēlnieku daļas kā strups ķīlis bija iespiedušās pretinieka spēku izvietojumā. Abām brigādēm kauju laikā bija lieli zaudējumi un tās bija izvārgušas. Aukstumā brūces stiprāk asiņo un katrs nopietnāks ievainojums kļuva bīstams dzīvībai.
Kopumā vācu pozīcijās tika izdarīts vairāk nekā 7 km plats pārrāvums, taču 12. krievu armijas virspavēlniecība neorganizēja uzbrukuma turpinājumu, jo, iespējams, nebija gaidījusi tik lielus latviešu strēlnieku panākumus. Naktī uz 27. decembri vajadzēja sākties krievu armijas vispārējam uzbrukumam gar abiem Lielupes krastiem Jelgavas virzienā, taču vājo rezervju dēļ uzbrukums neizdevās. Ziemassvētku kaujas bija noslēgušās. Abās strēlnieku brigādēs bija krituši pāri par 900 karavīru, bez vēsts pazuduši aptuveni 850 karavīri, ievainoti vairāk nekā 3200 karavīru .
…
