Ziemassvētku kaujas A.Grīna romānā "Dvēseļu putenis"

Tuvojas Ziemassvētku laiks, strēlnieki atpūšas, jo ziemā lāga karošana neiznāk, jo arī vācieši gatavojas ziemas miegam. Strēlnieki tāpāt kā visi pārējie apmeklē balles, mīlē brūtes, dzer alu un cer dedzināt Ziemassvētku eglīti. 20.decembra vakarā vidzemniekiem norunāta jauna balle, bet balle vēl nav lāgā paspējusi sākties, kad nāk pavēle gatavoties gājienam. „Puikas, liek dancošanai mieru, laiž skuķus mājās, ņem viņu vietā atkal šautenes!“ Visi 8 latvju pulki salasās kopā, norunā, kam iet pirmajam cīniņā, kam palikt rezervē, strēlnieku sirdis uzvaru gaidot kļuvušas tikpat gaišas kā Tīreļpurva sniega zaigs. Pulki savilkti divās dūrēs- divas latvju karaspēka dūres dragās vācu tranšejsienu pa labi un pa kreisi Mangaļiem. Otrā brigāde gāzīsies uz Kalnciema pusi, kur stiepjas vācu celtais Lielupes tilts, un lūkos tikt kreisajā krastā., bet 4 pirmie pulki ies uz Skangaļiem, uz Klīves muižu un tad gar Lielupi uz Jelgavu.
Gaisā virpuļo sniega šaltis, ledaini auksts decembrvējš, un gausa ir kolonngaita,ko kavē putenis un irdenais, vēl kāju nesamītais sniegs. Šai kaujai viss tiek īpaši gatavots, strēlnieki maskējas jo īpaši piesardzīgi- uzvilkuši baltas drēbes, lai sniegā tos būtu grūtāk pamanīt. „Paši balti no acīm līdz bindzolēm, un citi pat šautenes apvilkuši ar baltu drēbi. Gatavie nāves eņģeļi.“…