Psihoanalīzē izšķir realitātes trauksmi kā bailes no ārējiem draudiem, neirotisko trauksmi kā instinktīvu mudinājumu iesaistīties nosodāmās darbībās un morālo trauksmi, kas ir Supr Ego aizlieguma rezultāts. Trauksmi palīdz novērst vai mazina psiholoģiskās aizsardzības mehānismi. Neofreidisti uzskata, ka trauksmes cēlonis ir nedrošības izjūta bērnībā. Trauksmei var būt nozīmīga loma neirožu attīstībā.
Paši pirmie rezultāti Z. Freida neirožu terapijā, kas pēc savas būtības bija vairāk psihiski nekā fizialoģiski, izsauca viņam interesi tam, kā rodas trauksme. Ši ieinteresētība noveda viņu līdz pienēmumam, ka trauksme, ko izjuta daudzi viņa pacienti- neirotiķi ir neadekvātas libido enerģijas izlāde. Vēlāk Z. freids pārskatīja savu teoriju un nonāca pie slēdziena, ka trauksme ir ego funkcija, un tās mērķis ir informēt indivīdu tām briesmām, kas viņam draud. Trauksme kā tāda dod iespēju indivīdam reaģēt adaptīvi tajās situācijās, kad viņam draud briesmas.
Kā uzskatīja Z. Freids trauksmes sākotnējais cēlonis irmeklējams ar jaundzimušā nespēju tikt galā ar iekšēju uzbudinātību. Tā ka mazuļi nav spējīgi kontrolēt savu jauno apkārtējo pasauli, tad tos pārpilda tuvojošos briesmu difūza sajūta. Trauksme rodas, kad bērns ir pakļauts savām vēlmēm, dziņām, bet nespēj pats tās realizēt un ir atkarīgs no apkārtējo spējām un vēlmes tās apmierināt. Šī bezpalīdzības izjūta rada frustrāciju, kas izpaužas trauksmes veidā un veicina bērniem mācīties kontrolēt dziņas, lai izvairītos no frustrācijas.Šī situācija izsauc traumējošu sajūtu, kas rodas no nepilnvērtīgi realizētām idejām, vajadzībām, Z.Freids ir nosaucis par primāro trauksmi, kam par piemēru var kalpot pats dzimšanas process.
No Z. Freida viedokļa pārdzīvojumi, kas ir saistīti ar bioloģisko atdalīšanos no mātes ķermeņa ir traulatiski, un tāpēc sekojošās “atdalīšanās” situācijas izsauc spēcīgu trauksmes reakciju. Līdziģa bespēcības un stipra stresa situācijas tiek pārdzīvota dzimšanas laikā, pārtraukšanai barot ar krūti, bet vēlāk arī neapzinātās bailēs no kastrācijas.
Attīstoties Ego, kas darbojas kā cilvēka personības iezīmes, cilvēks spēj adekvāti rīkoties, izvērtēt pagātnes un nākotnes notikumus, gūst iemaņas, kas palīdz orientēties reālajā pasaulē.
Kā viena no svarīgākajām Ego funkcijām ir brīdināšana par iespējamām briesmām, liekot cilvēkam nezaudēt modrību. Ego brīdināšanas funkcijas uzdevums ir arī pasargāt cilvēku no primāras trauksmes gadījumiem. …
