Vilis Plūdonis un viņa daiļrade

Plūdons parādās latviešu literatūrā 1895. gadā ar dzejoļu krājumu:’’Pirmie akordi’’, ar kuriem vērš uz sevi sabiedrības uzmanību. Savā literārā darbībā dzejnieks apvieno dažādus virzienus, kā : reālismu, romantismu, simbolismu. Šādu virzienu apvienojums piešķir Plūdoņa mūzai daudzkrāsainu mirdzumu.
Plūdons izaudzis tautas atmodas laikmeta ietekmē. Tautas atmodas laikmeta ierosināts, dzejnieks pievēršas tautas tradīcijām. Viņš bieži smeļ vielu savai dzejai no tautas dziesmu un pasaku avotiem.
Plūdoņa dzeja ir augstākā latviešu lirikas virsotne. Dzejnieka lirikas meistarība izskaidrojama ar to, ka viņš laimīgā kārtā apvienojis ārpasaules apdzejošanu ar iekšpasaules attēlošanu, saistījis objektīvo un subjektīvo pasauli.
Daudz dzejoļu Plūdons ir veltījis dabai. Daba ir subjektīvi notēlota. Dzejnieks ieliek dabas aprakstos savas noskaņas un idejas. Tā Plūdons dabu pārvērš par dievību, kuru viņš mīl un pielūdz.…