Domājams vārds vikings cēlies no skandināvu darbības vārda vikja, kas nozīmē atšķelties, nošķelties, aiziet prom. Šajā vārdā skandināvi apzīmēja vīrus, kas uz ilgāku laiku pameta savu dzimteni, lai dotos sirojumos. Rietumeiropā vikingus sauca par normaņiem, Bizantijā par varingiem, bet Krievzemē par varjagiem. Otrs variants par vikingu vārda izcelšanos ir skandināvu vārds vik, kā normaņi apzīmē šauru jūras līci, kādos parasti slēpušies pirātu kuģi. Vēl vikingu vārds tiek saistīts ar kādu novadu pie Oslo fjorda, kā arī ar latīņu vārdu vicus – tirdzniecības vieta.
Vikingu kā sabiedrības daļas rašanās.
Vikingu rašanās cēloņi meklējami pirmatnējās skandināvu sabiedrības attīstībā, kad sāka rasties kārtas. Tā kā skandināvi ar lauksaimniecību nenodarbojās, kaut arī tā bija labi pazīstama, tur attīstīta bija lopkopība, tirdzniecība un zvejniecība. Starp zemniekiem bija pieņemts, ka māju manto tikai vecākais dēls, tad pārējiem jādodas meža un jāmēģina dedzināt jaunus līdumus. Tā kā arī pati par sevi lauksaimniecība skandināviem negāja pie sirds un jau iepriekš viena no topošās skandināvu aristokrātijas nodarbošanās bijuši tuvi un tāli sirojumi, tad tas viss jau bijis daļas skandināvu sabiedrības pūrā, kuru vēl papildinājis fakts, ka Skandināvijā bijis maz lauksaimniecībā apstrādājamās zemes un iedzīvotāju skaits nemitīgi pieaudzis. Sākotnēji šie cilvēki, kuri devušies sirojumos tiek uzskatīti par pirātiem, bet vēlāk jau par vikingiem. …
