Viduslaiki ir nozīmīgs cilvēces vēstures posms. Viduslaikos nozīmīgu vietu sabiedrības dzīvē ieņēma baznīca, savstarpējās kārtu attiecības noteica feodālā sistēma un sāka veidoties tirdzniecības un amatniecības centri – pilsētas.
Viduslaiki ir kristīgās baznīcas uzplaukuma laiks. Kopš baznīcas oficiālās atzīšanas tā kļuva aizvien populārāka un pieauga arī tās loma laicīgajā dzīvē. Bieži vien bīskapi centās iegūt arī politisku varu, un tāpēc valdniekiem bija domstarpības ar baznīcu, tomēr baznīcas intereses nevarēja neievērot, jo tai piederēja lieli zemes īpašumi un tā veica arī sabiedrībai noderīgu darbu. Baznīca noteica sabiedrības normas, stingri uzmanīja to ievērošanu un arī bija tiesīga piespriest sodus. Klosteri bija garīgās dzīves centri – klosteros atradās skolas, mūki nodarbojās ar grāmatu pārrakstīšanu. Tajā pašā laikā baznīca uzspieda savas dogmas, bet paši garīdznieki nebūt nedzīvoja pēc bībeles priekšrakstiem. Pēc Klinī reformas un ilgstošām savstarpējam nesaskaņām notika baznīcas šķelšanās, kas turpinājās arī vēlākos laikos.
Viduslaiku sākumā tika noniecinātas visas antīkās pasaules vērtības, tādēļ bija jāsāk saimniekot un organizēt teritorijas pārvaldi savādāk. Feodālisms kā varas izplatīšanas un valsts pārvaldes sistēma nozīmēja, ka karaļi piešķīra saviem vasaļiem zemi, par to saņemot garantiju, ka, vajadzības gadījumā, viņam būs pieejami karavīri. Tā veidojās personīgās saites un attiecības, kas nodrošināja lielāku uzticību. …
