Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
6,49
Ietaupījums:
1,23 (19%)
Cena ar atlaidi*:
5,26
Pirkt
Identifikators:712602
Vērtējums:
Publicēts: 21.01.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

1. Interešu daudzveidības problēmas demokrātiskās sistēmās.
Noformulējot vajadzības interešu formā, tiek izvirzīts mērķis, kas ir kā vajadzību piepildījums. Tātad indivīda vai grupas intereses veidojas uz vajadzību bāzes. Sociālās vajadzības jeb nepieciešamības izpaužas kā indivīda atkarība no apkārtējās vides, tās var būt dabiskas vai atvasinātas. Intereses var būt gan individuālas, gan kolektīvas. Dažādās demokrātiskās valstīs attieksme pret indivīda, grupas vai sabiedrības interesēm var būt atšķirīga. Piemēram, lai gan ASV ir prezidentāla, bet Vācija ir parlamentāra, tās abas ir konstitucionālas federatīvas republikas un, raugoties no tā, kādas ir varas attiecības pret tautu un varas realizācijas metodes, pēc politiskā režīma abas klasificējamas kā demokrātiskas valstis. Tomēr demokrātijas tradīcijas un izpratne abās valstīs atšķiras. Vācija sliecās vairāk uz Žana Žaka Ruso idejām, kas savu priekšstatu par demokrātiju balstījis uz ideju par sabiedrības viendabību. Ž. Ž. Ruso uzskata, ka katram indivīdam bez kopējās gribas kā pilsonim, piemīt arī sava atšķirīga vai pat pretēja tai griba. Tā var vedināt uz citām lietām kā kopējā griba. Indivīda atsevišķā, dabiski neatkarīgā būtība var likt tam iedomāties, ka tas, ko viņš ir parādā kopīgajam labumam, ir nesvarīgs devums, kas, došanas gadījumā, tam izmaksās vairāk kā tas nodarītu pāri citiem, kam to neizdotos iegūt. Tas arī var uzskatīt valsti kā nereālu parādību, jo tā nav cilvēks, un gribēt baudīt pilsoņa tiesības bez tā pienākumu izpildīšanas. Ja šāda negodīga attieksme kļūtu pietiekami izplatīta, tas varētu būt cēlonis valdošās politikas sagrāvei. Kopējā griba var vadīt valdības spēkus uz mērķa sasniegšanu, kam arī tā vispār tika radīta - kopējam labumam. Viņš uzskata, ka kopējā griba ir kopīga gan valdošajai klasei gan pārvaldāmajiem un veido nedalāmu augstāko varu. Šāds uzskats kavē atsevišķu interešu ievērošanu. Vācija viennozīmīgi ir daudzhomogēnāka kā ASV jebkad ir bijusi. Taču no otras puses, ASV dzīšanās pakaļ indivīda laimei kā fundamentālam mērķim un kā demokrātiskas struktūras pamatam, kaulēšanās starp plurālistiskajām interesēm ir iesakņojusies pašā sistēmā. Kamēr ASV kongresa locekļi kaulējas par kompromisiem un speciālām interesēm, to vācu līdzinieki bundestāgā ir piesaistīti partijas disciplīnai. Taču ne viena reāli nepārstāv visas sabiedrības intereses. ASV vara ir dalīta starp neskaitāmām nacionālā, štata vai vietējā līmeņa institūcijām un vietās, kur pilsoņiem, interešu grupām ir pieeja pie šīm insitūcijām, tās spēlē galveno lomu politikas veidošanā. To lielā skaita, dažādības un dažādo mērķu dēļ, šīs interešu grupas sacenšas viena ar otru līdz pat ASV kongresu namam. Tā kā likumdevēji un birokrāti spēj atbildēt tikai uz ierobežotu skaitu dažādo prasību, tie tiecās klausīties tajos, kam ir vislielākā ietekme vēlēšanu politikā, tajos, kam ir financiālas iespējas atbalstīt vēlēšanu kampaņas, kas ir reprezentēti galvaspilsētā un citās atrašanās vietās.
Politika nav iedomājama bez interešu dažādības, tādēļ eksistē daudz politisko partiju, nevalstisko organizāciju un apvienību, kas cīnās par varu un ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu. Interešu dažādība un vēlme tās īstenot ir visciešāk saistīta ar lobismu. Šim jēdzienam ir ļoti sena vēsture, taču politisku nokrāsu tas ieguva tikai 19. gadsimtā ASV, kur to lietoja attiecībā uz kongresmeņu balsu pirkšanu. Līdz ar demokrātisko valsts pārvaldes formu straujo attīstību 20. gadsimtā, mainījās arī šī termina nozīme, saistot to ar ideju par interešu aizstāvību. Latvijā ar lobismu joprojām tiek saprasts kaut kas negatīvs - korupcija, kukuļdošana vai tikai dažādiem ekonomiskiem grupējumiem izdevīgu lēmumu pieņemšana. Lobisms ir ilgtermiņa un koordinēta darbība, atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai, kuru veic ar mērķi ietekmēt publisko lēmumu pieņemšanu, izmantojot tiešu attiecību veidošanu, instrumentu un informācijas lietošanu, lai veidotu dialogu ar publisko lēmumu pieņēmējiem. Katram cilvēkam ir kādas savas personīgās intereses, kuras viņš tiecas īstenot daudzos un dažādos veidos, tostarp mēģinot ietekmēt arī valsts varu. Mūsdienās indivīdi ar līdzīgām interesēm tiecas apvienoties, lai tādējādi iegūtu daudz lielāku ietekmi sabiedrībā. Šīs grupas veic visdažādākās darbības, lai sasniegtu vēlamo mērķi, piemēram, informējot likumdevēju vai izpildvaru par problēmu kopumā un iespējām to risināt, atbalstot kādu politisko partiju vēlēšanās, ja tā iestājas par konkrēti interešu aizstāvību vai sagatavojot konkrēto likuma vai lēmuma projektu, lai paātrinātu kāda jautājuma risināšanu. Korupcija un kukuļdošana ļauj ietekmēt lēmuma pieņemšanu kādu noteiktu interešu labā, taču tās ir pretlikumīgas darbības, par kurām draud sods, pretēji lobēšanai. Lobismu pilnībā regulēt un kontrolēt nav iespējams. Kopumā ir trīs pieejas, kas legalizē un reglamentē lobismu: visstingrākās prasības ir ASV, kur saskaņā ar īpašu likumu kompānijām vai cilvēkiem, kas nodarbojas ar lobismu, ir jāreģistrējas īpašā reģistrā, norādot pārstāvētās intereses vai uzņēmumus, jāiesniedz detalizēts pārskats par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem; Vācijā nav īpaša likuma par lobismu, taču ir Bundestāga noteikumi par apvienību un to pārstāvju reģistrāciju un šie noteikumi attiecas tikai uz juridiskām personām, kurām ir jānorāda apvienības nosaukums, adrese, biedru skaits, kā arī savu interešu jomas un nav nepieciešams sniegt pārskatu par naudas līdzekļiem (sniegtā informācija drīzāk noder tikai pašiem Bundestāga deputātiem, lai viņi zinātu, ar cik spēcīgu (plaši pārstāvētu) organizāciju viņiem ir darīšana); Francijā sistēma būtiski atšķiras no abām iepriekšējām- lobisms un lobēšana ir aizliegta, pamatojoties uz Nacionālās Sapulces reglamentu, taču saskaņā ar 1958. gada Konstitūciju valstī darbojas Sociāli Ekonomiskā Padome (Conseil economique et social), kas sastāv no valsts profesionālo grupu pārstāvjiem un kuras uzdevums ir sniegt atzinumus par visiem likumprojektiem, kas skar attiecīgās sfēras. Būtībā šī padome darbojas kā savdabīgs lobiju parlaments. Līdzīgi veidojumi pastāv arī Austrijā un Nīderlandē. Arī Latvija, protams, nav izņēmums, un lobisms, lai arī likumdošanā nedefinēts un neregulēts, eksistē. Par to liecina ne tikai atsevišķu privāto kompāniju piedāvājumi, bet arī īstenoti piemēri (piem., alkohola aprites likuma pieņemšana un tajā iekļauto normu, ka alus nav uzskatāms par alkoholu). Gan pasaulē, gan arī Latvijā ar lobismu pārsvarā nodarbojas juristi un sabiedrisko attiecību speciālisti. Tie ir cilvēki, kuri ne tikai vislabāk pārzin likumdošanas nianses un lēmumu pieņemšanas procesu, bet kuriem ir arī plaši personīgie sakari. Patlaban ir izskanējusi doma arī Latvijā izstrādāt lobismu regulējošu likumu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas stratēģijas projektā minēta deklaratīva tēze, ka „lobēšanai jābūt atklātai un ētiskai”!

2. Sociālie veidojumi un to pazīmes.

Autora komentārsAtvērt
Redakcijas piezīmeAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Valstszinātne, eksāmena atbildes”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/712602

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties