Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
  • Valsts eksāmena atbildes Starptautiskajās publiskajās un privātajās tiesībās

     

    Konspekts21 Tiesības

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
3,99
Ietaupījums:
0,68 (17%)
Cena ar atlaidi*:
3,31
Pirkt
Identifikators:873500
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 21.05.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

1.Starptautisko tiesību piemērošanas regulējums Latvijas tiesību aktos.
Satversmes 69.p. - visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana.
Satversmes 89.p. - valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.
Problēma: nav noteikts kā ir ar vienu no svarīgākajiem st. tiesību avotiem - starptautiskajām paražām.
Likums par tiesu varu 18.p. – likumos un starptautiskajos līgumos noteiktajos gadījumos tiesa piemēro arī starptautisko tiesību normas vai citu valstu likumus.
Problēma: Starptautiskie līgumu nekad nenosaka individuālus gadījumus!!!
Likums par LR Starptautiskajiem līgumiem 13.p. – Ja starptautiskajos līgumos, kuri ir Saeimas apstiprināti, ir paredzēti citādi noteikumi nekā LR likumdošanas aktos, tad tiek piemērotas starptautisko līgumu noteikumi.
Problēma: ko darīt ar starptautiskajām paražām, starpvaldību, starpresoru līgumiem, kurus Saeima neapstiprina???
Satversmes tiesas likums 16.p. - Satversmes tiesa var noteikt LR likumu atbilstību starptautiskajām līgumam. Tas attiecas gan jau uz noslēgtam, gan uz līguma projektiem. Kā arī Satversmes tiesa izvērtē starptautisko līgumu atbilstību Satversmei.
Problēma: tātad Satversmes tiesa var atzīt starptautisko līgumu par neatbilstošu Satversmei. Šeit var rasties pretrunā ar principu, kā noslēgtus līgumus ir jāpilda.
Civilprocesa likums 5.p. - šajā pantā ir noteikts, ka tiesā, izspriežot civillietas, likumā vai līgumā noteiktos gadījumos piemēro arī starptautisko tiesību normas vai citu valstu likumus.
Administratīvā procesa likums – beidzot ir apzināti lietots jēdziens „Starptautisko tiesību normas” saprotot, ka ne tikai starptautiskie līgumi ir starptautiskās tiesības, kā arī tiek noteikta normatīvo tiesību avotu hierarhija. Normu konkurences gadījumā starp starptautisko un nacionālo normu, tiek piemērota starptautiskā norma.
Problēma: nav norādīts, kur tiesību normu hierarhijā būtu vieta starptautiskajām paražām, kur neratificētajiem starptautiskajiem līgumiem. Izrādās ka šī likuma noteiktajā normatīvo aktu hierarhijā, paražas tā īsti nav kur novietot.
Problēmas
Starptautiskās tiesības un politika: vai ANO statūtu pārkāpums ir politisks vai juridisks jautājums?
Nevienam politiskajam lēmumam nevajadzētu pārkāpt juridiskās normas!!!
Vai tikai tās ir starptautiskās tiesības, ko ratificējusi Saeima???
Vai jebkuras nacionālo tiesību normas pretruna starptautiskajai normai padara nacionālo par spēkā neesošu (var rasties situācija, kad šaurāka un nenozīmīgāka starptautiskā norma pilnībā izslēdz svarīgu un plašu nacionālo normu)

2.Starptautisko līgumu spēkā esamības kritēriji
1969.g.Vīnes konvencija noteic, ka valsts galva, valdības galva, ārlietu resora vadītājs var valsts vārdā parakstīt (noslēgt) līgumu bez papildus pilnvarojuma; ja starptautisku līgumu paraksta kāda cita persona tad tai jābūt speciāli pilnvarotai -īpaši pilnvarotas personas.
Līgumu nederīgums - nosaka Vīnes konvencija:
• valsts nacionālo tiesību nosacījumi – Vīnes konvencija nosaka, ka valsts nevar atsaukties ne uz vienu nacionālo tiesību normu, lai nepildītu starptautisko līgumu. Starptautiskie līgumi ir jāpilda!!!
• tomēr Vīnes konvencija paredz situācijas, kad starptautiskos līgumus var apstrīdēt un kad tie nav spēkā no noslēgšanas brīža.
• ja tiek apstrīdēts starptautiskais līgums, tas ir jāturpina pildīt līdz tiesas spriedumam.
• starptautisko līgumu apstrīdēšana:
- pārstāvja „netiesīgums” jeb tiesībspējas līguma slēgšanai trūkums (46.,47.p.) – ja pārstāvis nav bijis pilnvarots parakstīt līgumu un tas ir bijis acīmredzams pārējiem līguma slēdzējiem;
- pārstāvja uzpirkšana jeb korupcija (50.p.) – ja valsts pierāda, ka persona ir uzpirkta - tas vēl nenozīmē, ka līgums automātiski kļūst par spēka nesošu - tādu līgumu var apstrīdēt, bet tas neieslēdz līguma spēka esamību;
- kļūda (48.p.) – valsta atsaucas uz to, ka ir objektīvi maldījusies un nav varējusi zināt, ka maldās. Pastāvot kļūdai var apstrīdēt līguma saistošo raksturu, taču ne jebkura kļūda ļauj to izdarīt. Vajadzīgs, lai:
-kļūda būtu apstāklī, kurš bija būtisks, lai līgums tiktu noslēgts;
-valsts nav pati izraisījusi šo kļūdu un nevarēja to novērst
- krāpšana (49.p.) – valstij jāpierāda, ka citas valsts vai valstis slēdzot līgumu ir krāpusies.
• starptautisko līgumu spēkā neesamība:
- valsts pārstāvja piespiešana;
- valsts piespiešana - draudi valstij vai tās pārstāvim, ekonomiskais vai politiskais spiediens šajā nozīmē nav atzīstams par spaidiem
- pretruna ar ius cogens normām(53.p.) - ja pretrunā ar pastāvošu ius cogens normu, nebūs spēkā no līguma noslēgšanas brīža..
Valstij, kas, atsaucas uz iepriekšminētajiem iemesliem, ir jāinformē citas puses par savu prasību, lai varētu sekot 65.p. noteiktām procedūrām. Šāda prasība var radīt nepieciešamību izšķirt jautājumu:
 tiesas;
 arbitrāžas vai;
 samierināšanas ceļā.

3.Fizisko personu starptautiskās tiesībsubjektības aspekti
Starptautisko tiesību subjekti ir veidojumi, kuri ir spējīgi uzņemties starptautiski tiesiskas saistības un tiesības un aizstāvēt savas tiesības, izvirzot starptautiskas prasības (Reparation for Injures case ICJ Reports (1949) p.179). Tiesībsubjektība ietver sevī tiesībspēju un rīcībspēju.
Attiecībā uz fiziskām personām nav vienota viedokļa zinātnieku starpā. Daudzi starptautisko tiesību dokumenti reglamentē fiziskas personas tiesības un pienākumus. Kā arī fiziskajām personām ir starptautiskā tiesībspēja gadījumos, kad tiek runāts par personas saukšanu pie atbildības par starptautisko normu pārkāpumu. Pēc II pasaules kara parādījās koncepcija, ka indivīdam kā tiesību subjektam piemīt t.s. starptautiskās juridiskās personas raksturs (šis koncepcijas iedibinātājs bija Džespers, kurš uzskatīja, ka indivīdam ir tiesības un pienākumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām).
Fiz.pers. piemīt kaut kāda tiesībsubjektība. Ilgu laiku (no 17 līdz 20.gs. sakumā) tika uzskatīts, ka indivīdi atrodas zem valsts ekskluzīvas kontroles. Daļa no starptautisko tiesību līgumiem uzliek pienākumus un piešķir tiesības fiziskām personām. Nīrbergas tribunālā tika noteikts, ka fiziskas personas var atbildēt par starptautisko tiesību pārkāpumu. Kā arī cilvēki ir tiesīgi sniegt prasības Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tātad fiziskām personām ir zināmas tiesības un pienākumi. Pienākumi galvenokārt, izriet no paražu tiesībām. Indivīda pienākumi:
• pienākums atturēties no pirātisma;
• pienākums atturēties no nozieguma izdarīšanas pret mieru, cilvēci, genocīdu;
• pienākums atturēties no visiem aktiem , kas saistīti ar gaisa kuģu nolaupīšanu.
Tiesības tiek nostiprinātas, galvenokārt, starptautisko līgumos. Vispārēja cilvēktiesību deklarācija 28.pantā ir noteikts , ka indivīdam ir tiesības uz tādu starptautisko iekārtu, kurā tiktu ievērotas viņa tiesības.
Tomēr fizisko personu nevar pieskaitīt pie starptautisko tiesību subjektiem. Tas ir vairāk labuma guvējs (benificiārs), t.i., indivīds tuvojas starptautiskai kārtībai, bet viņu nevar uzskatīt par starptautisko tiesību subjektu, bet vairāk par labuma guvēju. Viņš nav spējīgs mainīt kaut ko līgumos. Pat Starptautiskās krimināltiesības neskar indivīdu tieši.
Amerikāņu tiesnesis ANO starptautiskajā tiesā Philip C. Jessup:
• ...starptautiskās tiesības vai nāciju tiesības ir jādefinē kā tiesības, kuras piemēro valstīm to savstarpējās attiecības, un indivīdiem, to attiecībās ar valstīm;
• sekojoši, starptautiskās tiesības, var tikt piemērotas atsevišķās attiecībās ar indivīdiem, ja šādas attiecības skar jautājumus, kuriem ir starptautiska nozīme;
• tomēr, kopumā starptautisko sabiedrību veido valstis, tikai caur valstu gribas izpausmi, paužot to caur nolīgumu vai noteikumiem kādā starptautiskajā institūcijā, kuras vara balstās uz šīm valstīm. Šāda tiesību norma kļūst saistoša indivīdam.:
-indivīds pats par sevi nevar būt starptautisko tiesību subjekts, šādas tiesības indivīdam var piešķirt valsts un tikai tik lielā mērā cik valsts to piešķir;
-valsts griba ir noteicošais.

4.Valsts suverenitāte un jurisdikcija
Valsts suverenitāte – augstākā vara pār attiecīgā teritorijā dzīvojošiem + teritoriju. Šī vara ir dažāda. Katras valsts politiski sociālā struktūra ir atšķirīga. Suverenitāte – brīva un neatkarīga rīcība attiecībā ar citiem starptautisko tiesību dalībniekiem, bet tikai starptautisko tiesību atļautās robežās. Jebkuras valsts suverenitāte ir tāda kvalitāte, kas ir jārespektē, starptautiskās attiecībās tā realizējās suverenā līdztiesībā.
Teritoriālā suverenitāte:
• sauszemes teritorija;
• teritoriālā jūra;
• gaisa telpa;
• zemes dzīles;
• jūras, gaisa kuģi - piemēram uz kuģiem, kas kuģo zem LR karoga darbojas LR likumi;
• vēstniecības – šajās vietās darbojas valsts jurisdikcija:
-ja vēstniecības teritorija tiek nopirkta – tā tad ir tās valsts teritorija, kura to ir nopirkusi, taču tas attiecas tikai uz zemes gabalu, bet ne uz gaisa telpu, zemes dzīlēm;
-ja vēstniecība teritoriju nomā – tā iegūst statusu, kas pielīdzināts valsts teritorijai, bet nav šīs valsts īpašums;
• nomātā teritorija – darbojas nomnieces valsts jurisdikcija un to var uzskatīt par nomnieces valsts teritoriju, piem. 90-jos gados Krievija no LR nomāja Skrundas lokatora teritoriju;
• atlikuma suverenitāte – zeme nomnieka valdījumā, bet gaisa telpa un zemes dzīles ir tās valsts teritorija, kas šo zemes gabalu ir iznomājusi;
• kondomināts – teritorija, kurā savu pārvaldi, jurisdikciju un suverenitāti realizē vismaz 2 starptautisko tiesību subjekti (valstis). Parasti tiek veidoti, lai risinātu kādus teritoriālus jautājumus, piem. UK un Ēģiptes kopējā pārvaldē bija Sudāna.
Valsts jurisdikcija – valsts suverēnās tiesības valdīt pār tās iedzīvotājiem, īpašumiem, teritoriju un liegt pārvietoties teritorijā citas valsts iedzīvotājiem.
Valstu jurisdikcijas izpausmes:
• likumu pieņemšana;
• tiesas spriešana;
• tiesību aktu piemērošana (administratīvā).
Dažāds regulējums pastāv attiecībā uz civiltiesisko un krimināltiesisko jurisdikciju:
Civiltiesiskā jurisdikcija:
• tiesu piekritība – tiesai var būt piekritīgs civiltiesisks strīds:
-ja valsts teritorija ir atbildētāja domicils;
-atsevišķos gadījumos, ja valsts teritorijā ir atbildētāja īpašums;
-ja valsts teritorija ir kaitējuma nodarīšanas vieta;
-ja prasītājs ir no šīs valsts (lietās par laulības šķiršanu un uzturlīdzekļu piedziņu);
• ārvalstu likumu piemērošana – kolīziju gadījumos, starptautisko privāttiesību normu noteiktajos gadījumos, tiesa piemēro arī citas valsts likumus;
• ārvalsts tiesas (arbitrāžas) taisīta sprieduma atzīšana un izpildīšana iespējama tikai starpvalstu līguma gadījumā vai pamatojoties uz reciprocitātes principu.
Krimināltiesiskā jurisdikcija - tai ir krimināltiesiskās jurisdikcijas principi:
• teritorialitātes princips – valsts realizē savu krimināltiesisko jurisdikciju attiecībā uz noziegumiem, kuri ir veikti tās teritorijā. Pārrobežu noziegumu problēma veidojas, kas vairākas valstis var realizēt katra savu teritoriālo jurisdikciju - LR Krimināllikuma 2.pants: persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu Latvijas teritorijā, atbild saskaņā ar KL;
• nacionālais - valsts ir tiesīga realizēt jurisdikciju pār saviem pilsoņiem arī attiecībā uz noziegumiem, kuri ir izdarīti citu valstu teritorijā (Noteboma lieta) - LR Krimināllikuma 4.pants;
• pasīvais personālais - atsevišķos gadījumos valsts var saukt pie atbildības ārvalstnieku par ārpus valsts teritorijas veiktu noziegumu, ja nozieguma rezultātā ir cietuši valsts pilsoņi - ķīlnieku sagrābšana, lidmašīnu nolaupīšana, u.c. - Krimināllikuma 4.panta 3.daļa;
• aizsardzības princips – līdzīgi kā pasīvā personālā principa gadījumā - valsts var realizēt savu kriminālo jurisdikciju pār ārvalstniekiem par noziegumiem, kuri izdarīti ārpus valsts teritorijas, ja tie ir bijuši vērsti pret valsts interesēm;
• universālā jurisdikcija – atsevišķu noziegumu gadījumā jebkura valsts var saukt pie atbildības personu neatkarīgi no tās pilsonības, nozieguma izdarīšanas vietas un citiem apstākļiem. 100% ir izveidojusies paraža attiecībā uz pirātismu un genocīdu, taču dažādi viedokļi pastāv par tādiem noziegumiem, kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci, aparteīds, vergu tirdzniecība, verdzība;
• eksteritoriālais.

5.Starptautiskie noziegumi un fizisko personu individuālā kriminālatbildība
Vēsturiski indivīdi starptautiskajās tiesībās ienāca kā tiesību pārkāpēji: Nirnbergas, Tokijas tribunāli. 1945.gada 8.augustā UK, ASV, Francijas pagaidu un PSRS valdības parakstīja līgumu par Starptautiskā tribunāla dibināšanu kara noziedznieku sodīšanai. Tribunāla uzdevumi bija saukt pie atbildības personas, kuru nodarījumiem nav konkrētas ģeogrāfiskas izcelsmes, par noziegumiem pret mieru, kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci.
70 – tajos gados tika konstatēts, ka tribunāla institūts nav pārāk efektīvs, tāpēc radās ideja par patstāvīgas starptautiskās krimināltiesas izveidi:
• Romas Starptautiskās krimināltiesas statūti, ar kuriem tika izveidota Starptautiskā krimināltiesa, stājās spēkā 2002. gada 1. jūlijā;
• darbs pie statūtiem ritēja lēni, jo bija jāsaskaras gan ar politiskām, gan juridiskām grūtībām, tādēļ vēl 1993. un 1994.gadā bija nepieciešami atsevišķi ANO Drošības padomes lēmumi, lai izveidotu tribunālus Dienvidslāvijas un Ruandas kara noziedznieku iztiesāšanai;
• tikai 1998.gadā tika sasaukta ANO diplomātiskā konference Romā, kurā statūti tika pieņemti 1998. gada 17. jūlijā, un tos parakstīja 139 valstis;
• tiesas uzdevums ir, neatkarīgi no noziegumu pastrādāšanas vietas, izskatīt lietas par:
-genocīdu;
-noziegumiem pret cilvēci;
-kara noziegumiem un agresiju;
• Latvija ir pievienojusies šiem Statūtiem;
• Romas starptautiskās krimināltiesas jurisdikcija ir ierobežota, un tā ir subsidiāra - var saukt pie atbildības, ja personas pie atbildības nesauks nacionālajā valstī, bet ja nacionālā jurisdikcija nestrādā, tad darbu uzsāk starptautiskā tiesa, kuras jurisdikcija attiecas tikai uz fiziskajām personām, nevar saukt pie atbildības valstis;...

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −3,67 €
Materiālu komplekts Nr. 1158050
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Valsts eksāmena atbildes Starptautiskajās publiskajās un privātajās tiesībās”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/873500

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties