1.Tiesību definīciju dažādība; tiesību pazīmes: viedokļu salīdzināšana.
Parastais priekšstats par tiesībām visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē – kā tiesības, kas pieder konkrētam indivīdam.
Profesionālā izpratne, kas parasti balstās uz tiesību satura izpratni objektīvā nozīmē, kā valsts noteikto uzvedības normu kopumu.
Doktrinālā nozīmē tiesību izpratne balstās uz to, kas parasti attiecas uz tiesību sintētisko definīciju.
2. juridisko kategoriju grupas:
• Pozitīvās tiesības, stingrās tiesības, formālās un rakstītās tiesības. Tiesības, kuras pastāv gadsimtiem. Un ir saglabājušās. Mainās atkarībā no tā, kā gribu pauž.. Mūsdienās tiesības veido valsts, paužot tautas gribu, arī realizāciju garantē valsts.
• Tradicionālās tiesības, tiesības šī vārda patiesā nozīmē, ideālās dabiskās, humānās, demokrātiskās tiesības.
Vispārējās un speciālās.
Tiesības speciāli juridiskā nozīmē ir juridisks dokuments, kas saistīts ar valsti.
Tiesību pazīmes:
• Vispārobligāts noteikums
• Atspoguļo valsts varu
• Pauž taisnīguma un brīvības idejas
• Regulē cilvēka uzvedību
Tiesību specifiskās pazīmes:
• Par likumu padarītā griba
• Formālā noteiktība
• Nodrošina valsts – jaunrade, sankcijas, piespiešana.
• Vienāda mēraukla dažādiem cilvēkiem
Tiesību pazīmes, normatīviskā pieeja:
• Normu sistēma
• Nāk no valsts
• Nodrošina valsts
• Vispārobligāts raksturs
• Formālā noteiktība
• Par likumu padarīta tās sociālās grupas griba, kas ir pie varas
• Regulē sabiedriskās attiecības
2.Tiesību būtības problēma, tās tradicionālā risināšana balstoties uz pretstatu vienības un pretrunu cīņas likumu un Hēgeļa mācību.
Sabiedrības attīstības sākumā – laikā, kad radās tiesības – ar tiesībām apveltīto personu loks bija ļoti šaurs, toties sabiedrības lielāko daļu (vergus) neatzina ne tikai par tiesību subjektiem, bet pat par cilvēkiem. Bet laiku gaitā šo personu loks arvien paplašinās – ne jau pats par sevi un ne jau automātiski. Šo procesu noteica cīņa par tiesībām, to cilvēku cīņa, kuriem šīs tiesības nebija. Vēlāk cīņa tiesību iegūšanas dēļ pāraug par cīņu, lai formālās subjektu tiesības iegūtu reālu raksturu, lai tās būtu attiecīgi garantētas un cilvēki varētu tās realizēt.
"Būtība nosaka sevi pašu kā pamatu", raksta Hēgelis. Savukārt "absolūti nenosacītais ir absolūtais pamats, kas ir idents ar savu nosacījumu, tiešā lietas būtība kā patiesi būtiska". "Lietas būtība rodas no pamata." "Kad radušies kādas lietas būtības visi nosacījumi, tā ieiet savā pastāvēšanā (eksistencē). Ar subjektīvo tiesību (tiesību būtību) kategoriju apzīmējam cilvēku iespējas apmierināt savas vajadzības - Šo vajadzību apmierināšanas nepieciešamība (cilvēka eksistencei) ir objektīvs likums. Savukārt šī likuma darbībai ir nepieciešami noteikti nosacījumi .Šo nosacījumu un iespēju reglamentācijai un regulācijai laika gaitā veidoja dažādas regulas (piemēram, Bībelē - baušļus un tiesas), līdz beidzot radās tiesību normas, kuru būtību, kā noskaidrojām iepriekš, sastāda subjektīvās tiesības un juridiskie pienākumi. "Būtības izpratnes, atklāšanas process konkrētā veidā izpaudīsies priekšmeta struktūras, viengabalainības, cēloņu, tā likumu veidošanas, funkcionēšanas izziņā. Citiem vārdiem sakot, būtības un parādības kategorijas pauž izziņas zināmu vektoru, tā vispārējo orientāciju.
Viens no tiesību būtības elementiem ir tiesības un pienākumi. Būtības izpausmes process ir komplicēts.
Tiesību būtības dažādas izpratnes:
1) tiesību galvenais pamats, kas atspoguļo to patieso dabu un uzdevumus sabiedrībā;
2) par likumu padarītā tās sociālās grupas griba, kurai ir reāla valsts vara;
3) sociālā brīvība, kas ir savienota ar sociālo atbildību.
4) reālās sabiedriskās attiecības, kas veidojas sociāli nevienādā sabiedrībā
3. Tiesību struktūras, to dažāds doktrinālais pamats un to elementu raksturojums.
1. struktūra. Doktrinālais pamats – normatīvisms:
• Tiesību norma – vispārobligāts uzvedības noteikums, ko veido valsts.
• Tiesību institūts – normu sistēma, kas regulē savstarpēji saistītu attiecību pusi.
• Tiesību apakšnozare – tiesību nozaru sistēma, kas regulē vienveidīgo sabiedrisko attiecību vairākas puses.
• Tiesību nozare – tiesību normu sistēma, kas regulē radnieciskas attiecības.
2. struktūra. Doktrinālais pamats – paplašinātā:
• Tiesību normas – vispārobligāts uzvedības noteikums, ko regulē valsts.
• Tiesiskās attiecības – sabiedriskās attiecības, kuru dalībniekiem ir savstarpējās juridiskās tiesības un pienākumi, kas viņus saista.
• Tiesiskā apziņa - ideju, teoriju un uzskatu kopums, kas atspoguļo indivīdu un sabiedrības tiesisko dzīvi.
• Tiesiskās organizācijas – organizācijas, kas ir saistītas ar tiesību jaunradi vai piemērošanu.
3. struktūra. Doktrinālais pamats – marksisms:
• Intelektuālais elements –sakārtot sabiedrības dzīvi
• Gribas elements – kā griba tiek pausta tiesībās, tautas griba.
• Sociāli politiskais elements – sabiedrībai nozīmīgi mērķi.
• Morālais – nav citās struktūrās.
• Sociāli juridiskais – orientētas uz cilvēka labumu.
…
