Tiesību teorija. Definīcijas

Ārējie tiesību (normatīvie) akti = Satversme – likumi – MK noteikumi – pašvaldības saistošie normatīvie akti.
Iekšējie normatīvie akti – reglamenti, nolikumi. Izdod iestādes, komersanti, reliģiskās organizācijas u.tml. – regulē biedru vai darbinieku sabiedriskās attiecības.
Doktrīna – teorija, priekšstatu kopums par kādu lietu.
1) Teoloģiskā doktrīna – gan valsts, gan tiesību izcelsme saistīta ar Dieva nodomu. Ir 2 virzieni – a)vecāks par kristietību – likumi veidojušies ļauno un labo dievību sadursmes rezultātā; b) kristietības novirziens. Pārstāvji – Luters, Kalvins, Žaks Maritēns.
2) Patriarhālā doktrīna – pirmais – Aristotelis. Ķīna – tēvu – dēlu modelis. Vēlāk R-Eiropā Mens, Vestermaks, Mihailovskis.
3) Dabisko tiesību doktrīna – pāri valstij stāvošas pārpozitīvas tiesības, kas izriet no cilvēku dabas neatkarīgi no sociālajiem apstākļiem un var pat nonākt pretrunā ar (+) tiesībām. Definīcija – ar dabiskajām tiesībām saprot personai neatņemamu tiesību, vērtību, uzskatu un principu kopumu, kam raksturīgi tādi elementi kā apziņa, saprāts, pašsaglabāšanās instinkts, sirdsapziņa. Pārstāvji – Hugo Grocija, Loks, Ruso, Kants, Štammlers.
4) Vēsturiskā tiesību doktrīna – katras tautas tiesības ir tās vēsturiskais mantojums, no kura tā nevar atteikties pēc savas iegribas; nav nekādu vispārējo dabisko tiesību – ir tikai valstī spēkā esošās (+) tiesības; tiesības nevar radīt mākslīgi – tās rodas pašā tautā, likumdevējs tās tikai pielāgo dzīvei. Akcents ir uz paražu tiesībām; tiesībām ir nacionāls raksturs.…