Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
2,49
Ietaupījums:
0,45 (18%)
Cena ar atlaidi*:
2,04
Pirkt
Identifikators:783111
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 01.06.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 2 vienības
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Autors: Horns N.
Iztirzājamā jautājuma būtība: Tiesības veido cilvēku vajadzības un cerības, veidojot arī prasību pēc taisnīguma, kurš tiek nostiprināts valsts likumos. Taisnīgumu var nodrošināt taisnīga iekārta, kuru veido tiesiska valsts. Tā nosaka valsts rīcību attiecībā uz valsts iedzīvotāju saskaņā ar likumu un tiesībām. Likumisko pamatu tiesiskā valstī veido konstitucionālisms, kurš veido pamatlikumu – konstitūciju, kas regulē un leģitimē valsts varu, realizējot arī varas dalīšanas principu, kā arī liek valstij ievērot pilsoņa tiesības, kā, piemēram, konstitucionālās tiesības un pamattiesības.
Pašas tiesības tiek definētas kā valsts garantēto vispārīgo normu kopums cilvēku kopdzīves regulēšanai un starp cilvēkiem radušos konfliktu atrisināšanai ar nolēmumu palīdzību. Tomēr šo definīciju var attiecināt arī uz netiesisku valsti, jo tā nerunā par pamatvērtībām, kas valstij jāsargā – brīvību, vienlīdzību, īpašumu, tiesisko drošību. Tādēļ demokrātiskā valstī tiesības izpaužas kā valsts garantēto vispārīgo normu kopums cilvēku kopdzīves taisnīgai regulēšanai un starp cilvēkiem radušos konfliktu atrisināšanai ar nolēmumu palīdzību.
Secinājumi: Tātad tiesību ideāls var tikt realizēts tikai tiesiskā valstī, ko veido demokrātijas attīstība, jo tiesības paredz ne tikai uzvedības regulēšanu, kas novērš konfliktus, bet arī tiesībām ir jāievēro pats galvenais tiesību elements – taisnīgums, kas paredz brīvību, vienlīdzību likuma priekšā u.c. demokrātiskos elementus.

Autors: Krastiņš I.
Iztirzājamā jautājuma būtība: Tiesību būtībā ir raksturīgi daudzi uzskati, kas ir veidojušies vēsturiskā attīstībā. Pirmkārt, var izdalīt Senās Grieķijas uzskatus, kurā pastāvēja divi galvenie virzieni – naturālisms, kas pasaules iekārtu mēģināja identificēt ar sakarībām dabā, nešķirot cilvēku likumus no dabas spēkiem, bet otrs virziens veidoja uzskatu par tiesībām kā cilvēku patvarīgu izdomājumu. Pirmo virzienu atbalstīja sofisti, kas par vērtību uzskatīja brīvību (visi cilvēki jau dzimst brīvi), sludinot arī pilsoņu vienlīdzību, tomēr noliedzot dabiskās tiesības, bet atdzīstot likumdošanas ceļā veidotās pastāvīgās jeb pozitīvās tiesības.
Turpretī Platons pretstatīja sevi sofistiem, izdalot četrus tiesību principus – draudzību, mērenību, saprātību un biedrošanos, uzsverot arī valdības lomu – labumu saglabāšanu visiem, novēršot netaisnību. Pati taisnība tiek uzskatīta par dabisku. Tā izpaužas kā katra nodarbošanās ar savu darbu, neiejaucoties citu lietās. Tiesības tiek formulētas kā nevis pastāvošo attiecību saprāts, bet gan kā neeksistējošo attiecību saprāts, veidojot saprāta ieviešanas sākumu dzīvē un cilvēku attiecībās. Pašas tiesības nāk no Dieva, bet cilvēki dzīvē izspēlē šīs tiesības.
Sokrāts par valsts lielāko labumu uzskatīja vienprātību, veidojot arī uzskatu, ka visiem likums ir jāpilda vienādi. Pastāv arī nerakstīti likumi jeb morāles normas. To pārkāpšana prasa augstāko sodu. Tāpēc cilvēkiem ir jāvadās pēc morāles normām, tās arī sniedz likumus un tiesības.
Arī Aristotelis par nozīmīgiem uzskatīja nerakstītos likumus jeb morāles normas, kas tiek izprastas kā dabiskie likumi. Viņš atzina divus tiesību veidus – „likuma taisnību” un „dabas taisnību”. Likumi nevar vieni garantēt taisnīgumu, tāpēc ir svarīgas arī morāles normas. Tātad Aristotelis par nozīmīgāko tiesību īstenošanā uzskatīja taisnīgumu. Valstij ir jācenšas nodrošināt laimīgas dzīves saglabāšanu visiem pilsoņiem. Tai ir jānodrošina kopēja valdīšana, ko veido kopējs likums.
Otrkārt, tiesību attīstībā varam izdalīt Senās Romas posmu. Tajā raksturīgs uzskats par tiesībām kā katram piemītošam raksturīgais prāts jeb nerakstītais likums. Prāts un no tā izrietošās tiesības ir augstākas par likumdošanu, jo tā tiesības nerada, bet gan tās leģitimē. Kā nozīmīgs Senās Romas filozofijas virziens bija stoicisms, kas uzsvēra cilvēka veselo saprātu, veidojot ikviena principus par vienlīdzību un taisnīgumu. Stoicisma pārstāvis Cicerons uzskatīja, ka likums nav cilvēka izdomājums, ne arī sabiedrības radīts noteikums, bet gan kaut kas mūžīgs, kas rada taisnību un aizsardzību, izveidojot arī cilvēku kopību.

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Tiesību izcelšanās. Tiesību doktrīnas”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/783111

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties