Par pamatu savam recenzijai es izvēlējos vācu rakstnieka Stefana Cveiga 1933.gadā rakstīto grāmatu „Marija Antuanete”. Marija Antuanete (kristītais vārds Marija Antonija Joanna) bija piecpadsmitais bērns ģimenē. Marijas Antuanetes krāsainā dzīve ir labs piemērs vēsturē, kā cilvēks, negribīgi pakļaujoties liktenim, tiek ierauts notikumu virpulī, un ir spiests pilnībā mainīt savu raksturu. Marija Antuanete nebija ne sevišķi gudra, ne sevišķi dumja, viņai nebija sevišķas vēlmes darīt labu un ne mazākās vēlēšanās darīt ļaunu. Kopumā viņas dzīves lielākā vērtība bija izklaide. Ja nebūtu revolūcijas, viņa būtu savu mūžu nodzīvojusi un pēc tam cilvēces atmiņai zudusi kā daudzas citas princeses un karalienes, taču ar savu spilgto personību Marija Antuanete izceļas uz citu fona, par spīti tam, ka Francijā viņa tik ātri aizmirsta. Savas dzīves sākumā Marija Antuanete bija sava laikmeta gaumes un grācijas dieviete, bet pēc tam-visdziļāko ciešanu karaliene.
Gadsimtiem ilgi Habsburgi cīnijās pret Burboniem par Eiropas virsvaldību. Šuazels pie Ludviga XV galma un Kaunics, kā Marijas Terēzijas padomnieks, ieteic Habsburgu un Burbonu dinastijām apvienoties. Ludvigam XVI, Ludviga XV sešpadsmitgadīgajam mazdēlam, jau 1766. gadā jau nopietni tiek izraudzīta toreiz 11 gadus vecā Marija Antuanete. Viņas māte Marija Terēzija rūpējās vairāk par dinastijas varu, nekā par sava bērna laimi. Marija Antuanete apgūva mūzikas pamatus mācoties pie Gluka, mācās dejot pie Noverna, kā arī mācās citas valodas un zinības, viņu audzina abats Vermons.
1769.g. karalis Ludvigs XV nosūta Marijai Terēzijai rakstu, kurā savā mazdela vārdā lūdz jaunās princeses roku, un viņa tam piekrīt. Viņai šķiet, ka nodrošināts valsts un Eiropas miers, un viņa paziņo: „Habsburgi ar Burboniem uz mūžīgiem laikiem no ienaidniekiem kļuvuši par asinsradnikiem!” Drīz vien tiek rīkotas kāzas, lai gan Francija un Austrija cieš lielu naudas trūkumu, kāzas rīko krāšņas. Atklātā bildināšana notika Francijas sūtniecības pilī Vīnē, Marijas Antuanete svinīgi atsacījās no Austrijas troņa tiesībām. Pieņemšana un balle notika Beleverā, Lihtenšteinas pilī.
19.aprīlī noritēja laulības noslēgšana. Pirms aizceļošanas Marija Terēzija savai meitai iedeva sīku izturēšanās priekšrakstu, kā arī nosūta Ludvigam XV lūgumu izturēties saudzīgi pret četrpadsmitagadīgas meitenes bērnišķību. Marijas Antuantes nodošana nozīmē atvadīšanos no visiem un visa, kas viņu saista ar Austriju, viņa kļūst par Francijas dofini, un viņa vairs nekad nedrīkst redzēt nevienu tuvinieku. Štrāsburgas ceremonijas zālē Mariju Antuaneti sagaida Burbonu delegācija, Ludvigs XV nolasa protokolu, norit ceremonija un Marija Antuanete uzsāk sievietes likteni. Francijas tauta paceļ sirdi pretī gaišām cerībām par jauno karalieni. Kompjēņas mežā Ludvigs XV iepazīstina meiteni ar viņas nākamo vīru. Otrās, īstās kāzu svinības notiek 16.maijā Versaijā, Ludviga XIV kapellā. Baznīcā bija tiesības ienākt tikai dižciltīgajiem. Abus salaulā Reimsas arhibīskaps.
Tomēr laulība vārda īstā nozīmē nav notikusi ne laulību dienā, ne nākamajos 7 gados. Šī laulība nenoritēja veiksmīgi, un karalienei nebija lemts piedzīvot mātes laimi. Šie 7 gadi ietekmēja karaļa un karalienes raksturu un noveda pie neparedzamām politiskām sekām. Ludvigam XVI vairs nezdodas izturēties karaliski, savukārt Marija Antuanete pakļāvās apkaunojumam un pazemojumam, viņai radās slimīga tieksme uz izpriecām. Viņa kļūst par „necienīgu karalieni pie necienīga vīra sāniem”. Antuanete vēlas būt „normāla vīra sieva”, viņa vēlas radīt bērnus. Kad sākas revolucinārā propganda, jakobīņu žurnālisti Mariju Antuaneti attēlo kā izvirtības paraugu, noziedzinieci.
Ziņas par karaļa nespējību un karalienes netikumīgo dzīvi izplatīja ar slepeniem politiskiem nodomiem, tās veicināja karaļa brāļi-Provansas grāfs un vēlākais Ludvigs XVII, Artuā grāfs. Tomēr pēkšņi Marija Antuaneti spēj atdod Ludvigam XVI vīrišķību un viņu attiecības kļust normālas. Versaļas pils bija Ludviga cēzeriskā griba „uzcelt tik spožu altāri savai pašapziņai, sevis dievināšanas tieksmei”. Viņš valstij bija varonīgi uzspiedis savu vienības gribu, devis tai kārtību, sabiedrībai tikumus, galmam etiķeti, ticībai vienību un valodai skaidrību. …
