Solveigas Vasiļjevas izstādes recenzija

Solveiga Vasiļjeva, dzimusi1954. gadā.
Studējusi RTU Arhitektūras fakultātē (1972-1978).
Pēc studiju beigšanas pievērsās mākslai. Izstādēs piedalās no 1977. gada. Astoņdesmitajos gados sāka strādāt kā tēlniece, veidoja granīta, marmora un bronzas skulptūras. Piedalījusies ap divdesmit Latvijas un starptautiskos tēlniecības simpozijos. Astoņdesmito gadu daiļradei raksturīgs konstruktīvs, ģeometrizēts, arhitektoniski būvētu skulptūru veidošanas paņēmiens, lielākoties granīta tēlniecībā.
Ar deviņdesmitajiem gadiem S.Vasiļjevas daiļradē nozīmīgi kļuva sirreālisma principi, kurus viņa pielietoja bronzas skulptūrās, kas nereti tika kombinētas ar koku, marmoru un citiem materiāliem. Pakāpeniski, sākot ar 1994. gada Vasiļjevas personālizstādi Dieva smaids, mākslinieces tēlniecības periods transformējās telpiskos objektos un lielformāta zīmējumos. Autori sāka interesēt pasaules un Visuma attiecības, kuras viņa vizuāli rādīja kā gaisa, gaismas un matērijas telpiskās, vieliskās un enerģētiskās īpašības, zīmējot tās plaknē, kā arī veidojot trīsdimensiju objektos. Šī tēma attīstījusies viņas personālizstādēs Dieva smaids (1994), Cita pasaule (1996), Virs Peru (1998), Ceļā (1999), Struktūras(2000), Mākoņa anatomija (2000), Puķes (2001).…