Sirreālisms Leldes Stumbres lugā "Līst"

12. L.Stumbre brīvi pārkāpj loģikas un racionāla prāta noteikumus, nonāk līdz absurdam, neierobežotai mistikai. Kopumā visas situācijas, kas notika starp Vili un Alisi, kamēr viņi katrs atradās savā verandas durvju pusē noved līdz galējam absurdam, kad Vilis izkūst. Neloģiski ir tas, kā Vilis izpauž savas jūtas pret Alisi. Viņš ne no kurienes, pēkšņi, var pateikt, ka Alisi mīl “Alise. Vai tu tici, ka es to sameklēšu? Tu tici, ka vairāk par visu pasaulē es vēlos, lai tu būtu šeit, man blakus? Vilis. Ticu! Alise. Tu smejies. Vilis. Es tevi mīlu. Alise. Ko?... Ko tu teici? Vilis. Neko. Meklē atslēgu, kamēr nebūsi sameklējusi, neizspiedīsi no manis ne zilbi.” un pēc tam uzreiz sākt sūdzēties par laikapstākļiem “Vilis. Es esmu salījis kā plušķains suns, un lietus pat nedomā rimties, man visu laiku tek gar apkakli. Un man pat nav lietussarga.” Racionāli būtu Alisei atrast atslēgu, uztraukties par Vili un pēc iespējas ātrāk viņu ielaist iekšā. Taču tā vietā viņa izvēlas pievērst uzmanību citām mantām un pamazām ar vien vairāk sākt ignorēt Vili. Lugas nobeigums būtu izskaidrojams tad, ja tas nonāktu līdz kādam saprotamam risinājumam, taču tā vietā viens no galvenajiem varoņiem vienkārši izkūst un pazūd neizskaidrojamā veidā. …