Pirms sāku rakstīt par konkrētu psihes procesu, uzskatu par nepieciešami mazliet aprakstīt psihi kā tādu. Kā terminam definīciju ir daudz, tas vien liecina par to, ka tā ir daudz pētīta un analizēta, jo cilvēki apzinās, cik lielu lomu psihe spēlē cilvēka dzīvē. Kopumā tā ir īpašību kopums, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos un cilvēkam dod iespēju domāt, gribēt un just. „Caur” to mēs spējam uztvert aktīvu ārējās, objektīvās pasaules atspoguļojumu tēlos, domās, jūtās un rīcībā. Tā ir milzīgi plaša „joma” , kurā noteicošos procesus apzīmē ar vārdiem „neapzinātie” , „zemapziņas” procesi. Vairums gadījumos mēs nemaz nenojaušam savas jūtas, vēlmes, tieksmes, uzvedības motīvus. Visu iepriekš minēto un daudz ko citu apzināti/ neapzināti „vada” psihe, kas izpaužas un veidojas tieši darbībā .
Temperatūru, krāsas, skaņas, smaržas, garšas, virsmas gludumu u.c. mēs uztveram pateicoties sevišķiem psihes procesiem, konkrēti – sajūtām. Sajūtas ir cita psihes procesa ( uztveres ) sastāvdaļa. Sajūtām un uztverei ir nesaraujamas saistības, tomēr, nezinu vai tas ir saistīts ar to, ka esmu sieviete vai nē, bet personīgi man tieši sajūtas ir viens no vadmotīviem lēmumu un situācijas izvērtēšanai kopumā. Sajūtu veidošanās un attīstība sākas ar pirmajām dzīvības dienām un to nodrošina iedzimta tieksme izzināt pasauli. Tādēļ ir tik svarīgi, ka bērnībā uzkrāj daudz sajūtu pieredzes, kas sekmē , pirmkārt, valodas emocionālo attīstību, otrkārt, dzirdes, taustes, redzes un garšu receptoru jūtīgumu, jo bērniem tie ir pastiprinātāki līdz ar to impulss ir spēcīgāks, kā rezultātā tieši bērnībā iegūtās sajūtas ir dažādu patiku/ nepatiku pamatā
