Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
4,49 € Ielikt grozā
Gribi lētāk?
Identifikators:650008
 
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 20.10.2005.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt

Renesanse – periods viduslaikos, kuram raksturīga savdabīga, augsti attīstīta
kultūra R-Eiropā (Itālijā 14.- 16. gs., citās valstīs 15. gs. b. - 16. gs.). Nosaukums
renesanse radās Itālijā 15.-16. gs.; ar to apzīmēja kultūras uzplaukumu, ko laikabiedri raksturoja kā antīkās kultūras atdzimšanu pēc ilgstoša kultūras pagrimuma. Renesanses zinātnieku izpēte sākusies 19. gs. v. un turpinās mūsu dienās. F. Engelss rakstīja : «Tas bija vislielākais progresīvais apvērsums, kādu vien līdz tam cilvēce bija piedzīvojusi..» (Dabas dialektika. R., 1979, 27. lpp.). Renesanses sociālekonomiskais un politiskais saturs bija agrīno kapitālistisko attiecību rašanās feodālisma ietvaros, straujais pilsētu uzplaukums. Sāka veidoties jaunas šķiras - agrīnā buržuāzija un priekšproletariāts. Agrīnajai buržuāzijai bija jauna pastāvēšanas uztvere, mentalitāte, ideoloģija, kas noteica renesanses kultūras saturu un būtību. Renesanse bija progresīvs, bet vienlaikus arī dziļi pretrunīgs periods. Novājinātā, bet vēl neiznīcinātā feodālistiskā iekārta joprojām ietekmēja sabiedrības raksturu un kultūru. Augošās buržuāzijas ideoloģija objektīvi bija visas tautas antifeodālās cīņas izpausme, lai gan asas pretrunas starp buržuāziju un tautas masām pastāvēja ari šajā periodā. Renesanses laikmeta cilvēks uzskatīja sevi par sava likteņa noteicēju, viņam piemita aktivitāte, uzņēmība, drosme, cīņas gars. Renesanses kultūras veidotājs bija cilvēks ar daudzpusīgām un plašām interesēm. F. Engelss rakstīja, ka renesanse bija «.. laikmets, kam bija vajadzīgi titāni un kas radīja titānus pēc domāšanas spēka, dedzības un rakstura, pēc daudzpusības un zināšanām» (Dabas dialektika. R., 1979, 27. lpp.).
Renesanses kultūras idejiskais saturs bija humānisms. Humānisma teorētiķi, t.s. humānisti, izstrādāja un pakāpeniski pilnveidoja jauno ideoloģiju, kam bija vienota pamatkoncepcija, kaut arī pastāvēja dažādi strāvojumi. Atšķirībā no feodālās teocentriskās ideoloģisma humānisms ir antropocentrisks. Cilvēka indivīds kā garīga un ķermeniska vienība atrodas uzmanības centrā, kļūst par visu parādību mērauklu. Humānisms slavina cilvēka ķermeņa skaistumu, jūtu bagātību, prāta iespējas, cilvēka brīvību un neierobežotās darbības iespējas; cilvēka diženumu nosaka nevis izcelšanās, bet viņa paša darbība. Humānisma ideāls bija garīgi attīstīts, izglītots cilvēks. Orientācija uz cilvēka individualitāti bija saistīta ar interesi par reālo pasauli un tieksmi to izzināt, ar racionālisku pieeju dzīves parādībām un to izskaidrošanai, ar kritisku attieksmi pret feodālisma ideoloģiju un tās sludinātājiem - garīdzniekiem un mūkiem.…

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Atlants

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties