Reformācija un kontrreformācija no 16.gadsimta līdz 17.gadsimta vidum

Filozofija un zinātne arvien vairāk atdalījās no Baznīcas, savukārt, reliģijas attieksme pret prātu kļuva atvērtāka. Nostiprinājās uzskats, ka Dievam nav iespējams tuvoties ar domāšanu, jo Viņš nav ar prātu aptverams. Tātad svarīgākais cilvēkam ir nevis saprast dievišķo būtību, bet gan ļauties Dieva gribai. Šī jaunā brīvība un atvērtība veicināja to, ka ticības un zinātnes attiecības kļuva brīvākas, attīstījās jaunas zinātnes metodes un jaunas reliģiskās atklāsmes. Tādēļ varēja attīstīties renesanse un reformācija.
Renesansi ir sarežģīti definēt. Tā nav tikai atdzimšana (“renaissance” [fran.] un “renatio” [lat.] – atdzimšana), jo, lai gan atkal kļūst aktuāli senie ideāli (cilvēks visu vērtību mērs, patiesības meklēšana rakstos u. tml.), tie darbojas attiecīgā laika kontekstā. Proti, tie pārdzimst nevis atdzimst. Tajā laikā izplatās teiciens: “par zirgu piedzimst, bet par cilvēku nepiedzimst, par cilvēku ir jāizaug”.
Trīs izgudrojumi, proti, grāmata (respektīvi, jaunā iespiedtehnika), šaujampulveris un kompass kļūst par svarīgu priekšnoteikumu renesansei. …